Kažoks, kam būtu jāpalīdz maskēties, saplūst ar apkārtējo vidi un sekmīgi medīt, pašam nekļūstot par medījumu, nu kļuvis drīzāk par nodevēju – nepiemērotu tērpu nepiemērotā vidē, gluži kā kāzu kleita bērēs. Tikai baltā kažociņa dēļ Alens ar perifēro redzi pa istabas logu pamanīja, ka dārzā pie mājas kaut kas cītīgi drasē šurpu turpu. Izrādās, tā ir zebiekste gadalaikam atbilstošā, taču faktiskajiem laikapstākļiem gaužām nepiemērotā ietērpā.
Zebiekste ir neliels sermuļu dzimtas dzīvnieciņš, kam kažoks vasarā ir brūns ar baltu pavēderi, bet ziemā – viscaur balts. Tieši tā zebiekstes vieglāk atšķirt no visnotaļ līdzīgajiem sermuļiem, kas arī ziemā "ģērbjas" baltā. Sermuļiem astes gals tomēr paliek melns. Tāpat zebieksti (Mustela nivalis) no sermuļa pa gabalu var atšķirt, jo zebiekstēm aste ir īsāka par sermuļu asti.
Alena mājas pagalmā Cēsu apkārtnē bijis prominents viesis, jo zebiekste 2022. gadā izpelnījās arī Latvijas Nacionālā dabas muzeja piešķirto Gada dzīvnieka godu. "Ar perifēro redzi ieraudzīju kaut ko baltu dobē lienam ārā no alas. Zebiekste pabāza galvu, tad atkal pazuda. Tad izskrēja ārā no alas kādu pusmetru vienā virzienā, un tad uzreiz skrēja atpakaļ uz alu. Tas atkārtojās kādas piecas minūtes," stāsta Alens.
Labi, ka pa rokai bijis fotoaparāts, jo ar viedtālruni no otrā stāva loga sīko dzīvnieciņu diez vai būtu izdevies tik kvalitatīvi nofotografēt.
Neļauj izmēram maldināt – kaut zebiekstes ir mazākie Latvijas plēsēji, tās ir ļoti spējīgas un tiek galā ar tādu medījumu, kas trīs vai pat četras reizes pārsniedz paša mednieka augumu. Pārsvarā gan tās pārtiek no sīkiem grauzējiem. Kā vēsta informācija vietnē dabasdati.lv, zebieksti ieraudzīt savaļā tiešām ir liela veiksme.
Vislielākās izredzes ir tieši šādos gadījumos, kad zebiekste jau ir spoži baltajā ziemas ietērpā, bet sniega vēl nav vai tas ir nokusis. Tādējādi gan zebiekstes arī ir vieglāks mērķis lidojošiem plēsējiem – pūcēm, vanagiem, ērgļiem –, ne tikai acīgiem fotogrāfiem.