Zem lupas Ziemassvētku simbols un rotājums – baltais āmulis

Baltais āmulis Viscum album L. ir daudzgadīgs, mūžzaļš un pusparazītisks krūms no santalkoku Santalaceae dzimtas. Tas aug uz kokiem, organiskās vielas sintezē pats, bet ūdeni un minerālvielas iegūst no saimniekauga^1,2. Pa gabalu āmulis atgādina nokarenu krūmu, kas "sapinies" koka zaros. Latvijā šī suga ir retums un to ieraudzīt dabā nenākas bieži. Tā ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā un iekļauta īpaši aizsargājamo sugu saraksta 1. pielikumā³, kas nozīmē, ka baltā āmuļa vākšana dabā ir aizliegta. Taču to var audzēt savā dārzā. Baltais āmulis ir sastopams Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Tā areāls sniedzas no Lielbritānijas un Francijas rietumos līdz Japānai austrumos, no Dienvidskandināvijas ziemeļos līdz Vidusjūras piekrastei dienvidos^2,4. Latvija ir baltā āmuļa izplatības areāla galējā ziemeļu robeža, tāpēc pie mums tas sastopams valsts dienvidu rajonos⁵, kas redzams arī sugu enciklopēdijas "Latvijas daba" kartē⁶ un "iNaturalist" kartē⁴. Arī aplūkojot LU Muzejā atrodošos baltā āmuļa herbārijus, redzams, ka gandrīz visi atradumi nāk no Dienvidkurzemes vai Dienvidlatgales, bet tikai viens – no Smiltenes puses Ziemeļaustrumvidzemē.

Foto: Senākais "Viscum album" L. herbārijs – K. R. Kupfera 1898. gadā Grobiņā uz liepas ievāktais eksemplārs. LU Muzeja krājums.

Latvijas teritorijā pirmais āmulis ir ievākts un herbarizēts 1898. gadā Grobiņā, un to ir veicis izcilais vācbaltu botāniķis Karls Reinholds Kupfers (Karl Reinhold Kupffer, 1872.–1935.). Etiķetes pie herbārija vēsta par vēl vienu senu (1898.) baltā āmuļa atradumu Arendolē Daugavpils apriņķī. Abi šie atradumi glabājas "Herbarium Latvicum" (starptautiskais kods RIG II) LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Šobrīd LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas vairāk nekā 30 baltā āmuļa herbārija paraugu, no kuriem datu bāzē reģistrēti 18 V. album herbāriji, kas ievākti laika posmā no 1898. līdz 1984. gadam.

Foto: E. Valtera ievāktais "Viscum album" L. herbārijs Jēkabpils apkārtnē Piļkas ciemā, 1926. gada februārī. LU Muzeja krājums.

Šie herbāriji iegūti no dažādiem Latvijas reģioniem, kā arī viena eksemplāra ieguves vieta ir norādīta Anglija (1929.). Kā aktīvākie ievācēji jāmin 20. gadsimta sākuma vācbaltu dabas zinātnieki K. R. Kupfers un Pauls Lakševics (Paul Lackschewitz, 1865.–1936.), Eduards Jansons (1884.–1969.) un Dr. biol. emeritus prof. Edgars Vimba (1930.). Kā jau minēts, lielākā daļa baltā āmuļa herbāriju ievākti Dienvidkurzemē: Grobiņā (1898.), Papē (1940.), Rucavā (1898., 1921., 1923., 1940.), Gaviezē (1911.), uz ziemeļiem no Saraiķiem (1984.). Tomēr no vietām jāmin arī Vidzeme: Trapene Smiltenes novadā (1919., uz kļavas, pie dzelzceļa stacijas) un Latgale: Arendole Preiļu novadā (1898., 1952., 1972.), Kalupes pagasts Augšdaugavas novadā (1923.), Piļka (Jēkabpils novadā, 1926.).

Aplūkojot herbarizētos augus, redzams, ka baltajam āmulim raksturīgs dakšveida zarojums, lapas ir iegareni eliptiskas, 2–8 cm garas, 0,5–2 cm platas. Āmuļa augļi ir baltas vai dzeltenīgas, 6–10 mm diametra ogas, kas satur lipīgu vielu viscīnu, kas nodrošina sēklu izplatīšanos ar putnu palīdzību – ornitohoriju. Āmuļa īpatnība ir tā spēja veidot haustorijas – īpašus audus, ar kuriem tas iekļūst saimniekauga vadaudos [2].

Pa gabalu āmulis atgādina nokarenu krūmu, kas "sapinies" koka zaros.

Izpētot informāciju uz herbārija etiķetēm, var secināt, ka herbarizētajiem āmuļiem saimniekaugs visbiežāk bijusi ābele Malus domestika, parastā kļava Acer platanoides L., parastā liepa Tilia cordata Mll. un parastais pīlādzis Sorbus aucuparia L. Literatūrā kā saimniekaugi minēti arī bērzi Betula spp., apses Populus spp. un vītoli Salix spp.^1,2,5,7,8. Āmulis dod priekšroku labi apgaismotai vietai un saimniekaugam ar plānu mizu un labu ūdens un minerālvielu vadītspēju. No herbārija etiķetēm un fotogrāfijām var secināt arī to, ka āmulis ir atrasts augam gan pie mājām ābeļdārzos, gan atsevišķos lapu kokos pie ēkām, gan arī skrajākos mežos. Uz viena koka var augt arī vairāki āmuļi (7.  attēls).

LU Muzeja herbārija kolekcija var kalpot ne tikai izglītojošiem mērķiem, bet būt noderīga arī sugas populācijas dinamikas pētījumiem laikā, jo īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām un to ietekmi uz Latvijā retu un jutīgu sugu sastopamību. Baltais āmulis šim nolūkam ir īpaši piemērots, jo ir atzīts par labu mainīgās vides indikatoru⁸. Kā redzams no LU Muzeja herbārija materiāliem, 19.-20. gadsimtā šī suga bija sastopama tikai Latvijas dienvidu rajonos (izņemot vienu gadījumu Smiltenes pusē). Savukārt šī gadsimta pētījumi liecina, ka pēdējās desmitgadēs saistībā ar klimata pasiltināšanos baltais āmulis kā siltummīloša suga ir "pārvietojusies" tālāk uz ziemeļiem un vērojama baltā āmuļa izplatības areāla paplašināšanās [8,9,10]. Pasaules mērogā V. album populācijas ir stabilas, tomēr tās ir apdraudētas reģionos ar intensīvu lauksaimniecību un mežsaimniecību [11]. Āmuļa izplatība samazinās vietās, kur klimats kļūst sausāks. Apdraudējumu rada arī intensīva koku kopšana un nelegāla auga vākšana dekoratīviem nolūkiem.

Foto: Baltā āmuļa fotogrāfijas mežā pie Rucavas. Pa labi veca liepa ar balto āmuli 1897./1898. gada ziemā. Pa kreisi liepas zari ar balto āmuli tuvplānā 1898. gada rudenī. Fotogrāfs Rimšnicers (?). LU Muzeja krājums.

Baltais āmulis tiek plaši izmantots kā dekoratīvs augs Ziemassvētku rotājumos. Vairākās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, tas tiek šim nolūkam kultivēts¹². Baltā āmuļa ekstraktu izmanto farmakoloģijā un tautas medicīnā. Savukārt Ziemeļeiropas kultūrās baltais āmulis jau izsenis ir zināms kā mīlestības un auglības simbols. Kāda teika stāsta, ka senos laikos, kad pasaule vēl bijusi jauna, āmulis ticis uzskatīts par debesu dāvanu, kas palīdz cilvēkiem sajust savstarpēju mīlestību. Līdz pat mūsdienām vēl ir saglabājusies tradīcija dāvināt āmuļa zaru un ticēt tā spējai satuvināt sirdis, kas pelnījušas mīlestību un piedošanu.

Iepazīties tuvāk ar LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās esošajiem baltā āmuļa herbārijiem var, piesakoties muzeja apmeklējumam šeit.

Papildu informācija:

Kalnīte, L. 2006. Baltā āmuļa (Viscum album L.) reģionālā izplatība LatvijāLaiviņš, M. 2003. Baltais āmulis Viscum album L. Kurzemē. Ģeogrāfiski Raksti, 9, pp.52-62.