Atklājums par dienvidu gludvaļiem var likt pārskatīt lielo jūras zīdītāju dzīvildzi  (1)

Pētnieki Gregs Brīds un Pīters Korkerons vietnē "The Conversation" izklāstījuši nesena pētījuma rezultātus, kurā secināts – dienvidu gludvaļi (Eubalaena australis), ja vien tos kāds nenogalina, var pilnīgi droši nodzīvot ilgāk par 100 gadiem. Aptuveni 10 procenti no populācijas var sasniegt 130 gadu vecumu, bet atsevišķi ilgdzīvotāji var "izvilkt" vēl dažus gadu desmitus un sasniegt 150 gadu slieksni. Tas ir gandrīz divtik ilgāk nekā iepriekš lēstais maksimālais mūža ilgums – aptuveni 70, maksimums 80 gadi.

Kā pētnieki to noskaidroja? Pīters Kokerons laika posmā no 2011. līdz 2019. gadam vadīja ASV Nacionālās Okeānu un atmosfēras pārvaldes lielo vaļu izpētes programmu, bet pēc tam darbojās Jaunanglijas Akvārijā, koncentrējoties tieši uz gludvaļu izpēti. Šie aprēķini par dienvidu gludvaļu dzīvildzi ir tapuši, pētot gadu desmitu laikā uzņemtu fotogrāfiju arhīvu. Lajiem valis ir valis – kas tad tos var atšķirt? Labi ja kašalotu no kuprvaļa atšķirs. Taču zinātāji ir uztrenējuši "aci" un prot pamanīt dažādas nianses vienas sugas vaļu astes spurās un citviet uz ķermeņa, kas unikālas katram atsevišķam dzīvniekam un neatkārtojas. Tā pēc fotogrāfijām var noteikt, kurās redzami vieni un tie paši vaļi dažādās vietās un laikā. Nesen līdzīga metode palīdzēja atklāt stāstu par kāda kuprvaļa grandiozo pasaules apceļošanas tūri, par ko vairāk var lasīt rakstā "Valis-pasaules pilsonis pārsteidz pat pieredzējušus pētniekus".

Tādējādi desmitgadēs ilgi tapis fotoarhīvs Korkeronam un viņa kolēģiem ļāva identificēt un izsekot noteiktām dienvidu gludvaļu mātītēm. Kad ilgāku laiku kāds indivīds no šīs novērojumu sērijas iztrūkst, kaut iepriekš pamanīts visai regulāri, tad pētnieki pieņem – tas ir miris. Balstoties uz šiem datiem, vaļu pētnieki izstrādāja aptuvenās vaļu dzīvildzes prognozes. Kas interesanti, dienvidu gludvaļiem ir ļoti cieši radinieki – Ziemeļatlantijas gludvaļi (Eubalaena glacialis). Tie ir tik līdzīgi, ka vēl pirms dažiem gadu desmitiem tie uzskatīti par vienu sugu. Atšķirībā no dienvidu gludvaļiem, kuru populācija ir liela un veselīga, Ziemeļatlantijas gludvaļi ir kritiski apdraudēti. Līdzīgām sugām dzīvildzei bioloģiski jābūt līdzīgai, taču Ziemeļatlantijas gludvaļi nepietuvojas pat iepriekš par maksimālo uzskatītajiem 70 gadiem. Tie nereti nesasniedz pat 25 gadu vecumu. Šobrīd vidējais aplēstais mūža ilgums ir 22 gadi, un ļoti retos gadījumos Ziemeļatlantijas gludvalis nodzīvo līdz 50 gadiem. Kraso atšķirību nosaka nevis bioloģija, bet gan cilvēku darbības – Ziemeļatlantijas gludvaļi pārsvarā iet bojā, sapinoties zvejas tīklos vai pēc sadursmēm ar kuģiem. Tie apdzīvo ūdeņus, kur ir liela saimnieciskā aktivitāte.

Taču ne tikai gludvaļi var droši pārsniegt 100 gadu vecumu, ja tos nenogalina. Pirms divdesmit gadiem pētnieki, sadarbojoties ar vietējiem vaļu medniekiem Arktikā, atklāja – Grenlandes vaļi (Balaena mysticetus) dzīvildze var pietuvoties pat 200 gadiem, kas zīdītāju vidū ir rekords. Daži no pierādījumiem, kas ļāva noteikt šo vaļu vecumu, bija arī to miesā atrasti un no akmens darināti harpūnu uzgaļi, kādus vaļu medībās beidza izmantot 19. gadsimta vidū. Arī pirms šī pētījuma zinātnieki uzskatīja, ka Grenlandes vaļi ilgāk par 80 gadiem nedzīvo.

Kokerona pētījums par dienvidu gludvaļiem varbūt pamudinās pievērst uzmanību arī citām lielo vaļu sugām. Nav izslēgts, ka arī tur zināšanas par to maksimālo mūža ilgumu ir palikušas pagājušajā gadsimtā, un lielie jūras zīdītāji patiesībā var dzīvot krietni ilgāk, ja tos nenogalina. Jāatgādina, ka vaļu medības, kas aizvadītā gadsimta vidū vēl notika industriālos apmēros, tiek ierobežotas vien pēdējos aptuveni 40 gadus. Dažas valstis turklāt aizvien atļauj vaļu medīšanu komerciāliem nolūkiem, piemēram, Japāna un Norvēģija.

Tas nozīmē, ka daudzviet vaļu populācijas vēl nav pilnībā atguvušās un ir visai jaunas. Daudz simtgadnieku vaļu okeānos nav, taču, ievērojot medību aizliegumus, pēc pusgadsimta aina varētu būt cita.