Vai Latvijā ir retzemju metāli? Ģeologs par vietējiem dimantiem, mangānu un mūsējiem Antarktīdā

Latvijā galvenie derīgie izrakteņi ir labi zināmi un plaši izmantoti – kvarca smiltis, grants, ģipšakmens, kaļķakmens, kūdra un māls. Īpaši iespaidīgi ir dolomīta krājumi – 26 miljardi tonnu. Ir arī noslēpumainais sapropelis – gadsimtiem veidojušies saldūdens nogulumi, ko nereti dēvē par Latvijas "Nokia". Jā, dažviet Baltijas jūrā ir arī naftas atradnes, taču apjomi ir nelieli. Un ir arī dzelzsrūda – jā, kvalitatīva, tomēr tā atrodas lielā dziļumā un pagaidām nav viegli pieejama.

Vai tas ir viss? Vai tomēr ne gluži? Bet varbūt Latvijā ir vēl kādi vērtīgi resursi, kuru ieguve šobrīd nav iespējama tehnisku ierobežojumu dēļ? Varbūt ir kādi noslēpumaini "padomju laika atklājumi", kas nobēdzināti kaut kur dziļi arhīvos? Un kam īsti pieder šie resursi? Vai īpašnieks ir tas, uz kura zemes tie atklāti, vai tomēr tie pieder Latvijas tautai? Vai, piemēram, Latvijas prezidents drīkst parakstīt dokumentu, kas ļautu kādam no ārvalstīm iegūt šos derīgos izrakteņus un izmantot tos?

Visus šos jautājumus "Delfi" uzdeva Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētajam profesoram, ģeologam Ģirtam Stinkulim.

Pavisam nesen daudzi pēkšņi kļuva par medicīnas ekspertiem, tagad viņi ir ģeologi. Kā jūs, profesionālis, uztverat pastiprināto interesi par retzemju metāliem?

Plašākā kontekstā sajūtas ir visai bēdīgas. Runājot par izrakteņiem, ir ļoti daudz tukšas runāšanas bez pamata. Reizēm cilvēki spriež par ļoti specifiskām tēmām bez izpratnes. Piemēram, par terminu "retzemju elementi". Nez kāpēc domā, ka viss, kas ir reti pieejams, ir retzemju elementi. Tā nav.