Tā ir jāprot maskēties – Madagaskarā atkal pamana 100 gadus neredzētus hameleonus  (11)

Šī hameleonu suga nosaukta par godu vācu zoologam Alfrēdam Felckovam, un iepriekš pēdējo reizi šīs sugas īpatņu mātītes manītas pirms vairāk nekā gadsimta. Pēdējais dokumentētais Felckova hameleonu mātīšu novērojums bija fiksēts 1913. gadā. Nu 30. oktobrī izdevumā "Salamandra" publicēts apraksts par ekspedīciju, kuras laikā Madagaskaras un Vācijas zinātnieku komanda izklāsta vairāku dzīvu šīs sugas pārstāvju novērojumus, un skats ir nudien krāšņs.

Te neliela atkāpe par to, kāpēc hameleoni maina krāsu. Tas pārsvarā nav tāpēc, lai iekļautos mainīgā apkārtējā vidē – to liela daļa hameleonu lieliski panāk jau savā "pamatkrāsojumā", kas bieži vien ir dažādu toņu zaļā krāsa. Uzliekot hameleonu uz šaha galdiņa, tas gluži nekļūs melnbalti rūtains – šāda aina drīzāk iederētos kādā multfilmā.

Tā vietā hameleoni krāsu maina tostarp tāpēc, lai regulētu savu ķermeņa temperatūru. Tie ir atkarīgi no ārēja siltumenerģijas avota, proti, saules gaismas, un zināms, ka tumšāka krāsa gaismu vairāk absorbē, bet gaišāka – vairāk atstaro. Tādējādi, mainot ķermeņa krāsu uz tumšāku, ja nepieciešams temperatūru paaugstināt, vai gaišāku, ja nepieciešams to pazemināt, hameleoni var panākt ķermeņa temperatūru tuvu vēlamajai. Tāpat krāsas maiņa ir arī savstarpējās saziņas rīks, piemēram, lai sacenstos par mātītēm vai arī brīdinātu pretinieku.

Kā hameleoni to panāk? Ja labu laiku tika uzskatīts, ka galvenais noslēpums ir šo rāpuļu spēja šūnās sakopot vai izkliedēt noteiktus pigmentus, tad 2015. gadā Šveices zinātnieku komanda rūpīgā izpētē secināja, ka hameleonu superspējas nodrošina vēl viens mehānisms. Proti, to ādā ir vairāki slāņi ar šūnām, kurās ir sīki, vien desmitos nanometru mērāmi fotoniski kristāli. Šīm šūnām izstiepjoties vai sakļaujoties, arī attālums starp kristāliņiem un to izvietojums mainās, tādējādi mainās arī tas, kāda viļņa garuma gaisma tiek atstarota, un attiecīgi arī atstarotās gaismas krāsa.
Piemēram, panteras hameleona (Furcifer pardalis) gadījumā tad, kad kristāli ir ciešāk kopā (dzīvnieks ir relaksēts), tie atstaro gaiši zilu gaismu, savukārt pigmenti dzīvnieka ādā piešķir tai dzeltenu krāsu. Kombinācijā hameleons miera stāvoklī izskatās gaiši zaļš. Kad kristāli ir tālāk cits no cita, šis slānis atstaro jau sārtu, oranžu, dzeltenu krāsu, rezultātā hameleons iegūst pavisam citu krāsojumu.

Arī Felckova hameleonu mātītes, kad ir stresa stāvoklī, maina krāsu uz visai skaistu rakstu – sarkani plankumi un violetas strīpas uz melnbalta fona.

"Felckova hameleoni burtiski piešķir krāsu un skaistumu planētai un atgādina mums – pat tad, kad suga šķiet zudusi, labs piedzīvojums un ekspedīcija var no jauna iedegt cerību arī tad, ja runa ir par sugām, kuras neesam redzējuši kopš laika, kad ASV prezidents bija Vudro Vilsons," klāsta organizācijas "Global Wildlife Conservation" prezidents Dons Čērčs un piebilst: "Nu mums ir gana daudz kas jāiemācās par šo neparasto rāpuli, tostarp arī jāsaprot, kā varam to paglābt no izmiršanas."

"Global Wildlife Conservation" organizē programmu "Zudušo sugu meklēšana", kuras laikā ekspedīcijās tiek mēģināts tieši tas, kas vainagojies panākumiem šajā gadījumā – faktiski no jauna atklāt gadu desmitiem nedokumentētas un nemanītas sugas. Felckova hameleonu atrast nebija viegli. Ekspedīcijas sākumā pētniekiem šķitis, ka šis uzdevums nebūs sarežģīts, kāds tas beigās izvērtās. "Biju pārsteigts, ka tas prasīja tik ilgu laiku un bija tik grūti. Mūsu mēģinājumi lielu daļu ekspedīcijai atvēlētā laika bija nesekmīgi," izdevums "Live Science" citē vienu no zoologiem, kas piedalījās projektā, Franku Glavu. Pūles beidzot tika atalgotas dažas dienas pirms ekspedīcijas beigām, kad vienu no meklētās sugas pārstāvjiem pamanīja profesionāls gids, kas pavadīja pētnieku komandu. Tā rezultātā zinātniekiem izdevās fiksēt kopumā trīs Felckova hameleonu tēviņus un 15 mātītes.