Ledāji Zemes polos kūst satraucoši ātri. Dati liecina, ka arktiskajos apgabalos klimata pārmaiņu ietekmē sasilšana notiek vismaz divtik ātri kā citviet pasaulē. Un tas nav tikai stāsts par ūdens līmeņa celšanos, kūstot ledājiem. Septembra beigās zinātniskajā žurnālā "Nature Climate Change" publiskotā pētījumā eksperti brīdina, ka kriosfēras arvien straujāks sabrukums draud no ledus gūsta atbrīvot ne tikai lielu daudzumu ķīmisku un radioaktīvu vielu, bet arī bioloģisku materiālu, proti, senas baktērijas un vīrusus. Sekas šādā gadījumā prognozēt nav viegli.
Zinātnieku komanda, kuras sastāvā gan eksperti no NASA Reaktīvās kustības laboratorijas un Kalifornijas Tehnoloģiju institūta, gan ASV Ģeoloģijas dienesta, pārlūkoja līdz šim veiktos pētījumus un apkopoja pašlaik zināmo par vielām, kas ieslodzītas mūžīgajā sasalumā ziemeļu polārajā apgabalā. Saraksts ir plaša spektra – sākot no radioaktīvajiem izmešiem, kas ir paliekas no savulaik veiktajiem kodolizmēģinājumiem, dažādām lauksaimniecībā izmantotām vielām (piemēram, pesticīda DDT jeb tā dēvētā dusta), dzīvsudraba, arsēna, līdz pat seniem mikroorganismiem, kas mūžīgajā sasalumā pavadījuši tūkstošiem gadu.
Ziemeļu puslodē mūžīgā sasaluma zona aizņem aptuveni 23 miljonus kvadrātkilometru, kur sasaluma slānis biezumā variē no nepilna metra līdz pat kilometram, liecina ASV Nacionālā Sniega un ledu datu centra (NSIDC) dati. Lielākā daļa šīs teritorijas sasalumā pavadījusi no 800 tūkstošiem līdz pat vienam miljonam gadu, taču nu klimata pārmaiņu ietekmē sasilst un atkūst arī daži no senākajiem sasaluma apgabaliem, liecina ASV Nacionālās okeānu un atmosfēras pārvaldes 2020. gada ziņojums par situāciju Arktikā.
Viens no jau labi zināmiem riskiem, kūstot ledājiem un mūžīgajam sasalumam polārajos apgabalos, ir siltumnīcefektu veicinošo gāzu emisiju pieaugums. Mūžīgā sasaluma atkušanas rezultātā ik gadu atmosfērā nonāk miljoniem tonnu oglekļa dioksīda un metāna, vēsta "Live Science", tādējādi veidojas tāds kā apburtais loks – jo vairāk kūst ledāji un mūžīgais sasalums, jo vairāk papildu siltumnīcefekta gāzu nonāk atmosfērā un veicina sasilšanu, kas veicina vēl straujāku kušanu.
Viņa kopā ar līdzautoriem aplūkoja vairākus simtus iepriekš veiktu pētījumu par situāciju Arktikā, lai veidotu visaptverošu ainu par potenciālajiem ķīmiskajiem un mikrobioloģiskajiem riskiem, ko rada ziemeļu polārā apgabala strauja sasilšana. Viens no būtiskiem piesārņojuma avotiem ir kopš pagājušā gadsimta vidus Arktikā veiktie kodolizmēģinājumi – Novaja Zemļa arhipelāgu intensīvi kodolbumbu detonēšanai savulaik izmantoja Padomju Savienība, tāpat gan Barenca jūrā, gan Karas jūrā iepriekš "utilizētas" novecojušās kodolzemūdenes vai to daļas, tās vienkārši nogremdējot. Sekas – radioaktīvus plutonija un cēzija izotopus – vēl šodien var detektēt gan jūras nogulumos, gan ledājos, augsnē un augos zem ledājiem. Arī ASV savulaik Arktikā "paniekojās" ar kodolprojektiem. Viens no šādiem piemēriem ir bāze "Camp Century" Grenlandē, par ko vairāk var lasīt rakstā "4000 km tuneļu un 600 kodolraķešu zem Grenlandes sniega". Tāpat jāpiemin savulaik notikušās stratēģisko bumbvedēju B-52 avārijas Grenlandē, kā rezultātā vidē nonāca radioaktīvi atkritumi no kodolieročiem, kas bija bumbvedēju bruņojumā.
Arhīva foto
Savukārt ķīmiskais piesārņojums – dzīvsudrabs, arsēns, niķelis – ir sekas derīgo izrakteņu ieguvei Arktikā. Šobrīd aplēses liecina, ka dzīvsudraba piesārņojums mūžīgā sasaluma zonā vien varētu būt ap 800 tūkstošiem tonnu, un, šiem apgabaliem sasilstot, dzīvsudraba emisijas vidē varētu pieaugt par 200% līdz 2300. gadam, apdraudot gan dzīvnieku, gan cilvēku populāciju noteiktos Aļaskas, Kanādas, Grenlandes, Krievijas un Skandināvijas valstu reģionos, spriež NASA zinātnieku komanda.
Tāpat nevar pievērt acis uz riskiem, kas saistīti ar mums līdz šim nezināmiem mikrobiem, kas gadu tūkstošiem iespundēti mūžīgajā sasalumā, bet tikpat labi vēl nav miruši. Prakse liecina, ka īpaši izturīgi mikroorganismi – tā dēvētie ekstremofili –, var saglabāt dzīvotspēju un "atdzimt" pat pēc vairākiem miljoniem gadu. Tie mikroorganismi, kas dzīvojuši ziemeļu polārajā apgabalā, ir pielāgojušies, lai spētu izdzīvot ekstrēmā salā.
"Mums ir visai maz saprašanas par to, kādi ekstremofili – mikrobi, kas spēj ilgstoši izdzīvot daudz un dažādos nemīlīgos apstākļos – varētu atkal uzrasties, mūžīgajam sasalumam kūstot. Tie būtu mikrobi, kas evolucionējuši un eksistējuši kopā ar tādiem dzīvniekiem kā milzu sliņķi un mamuti, un mums nav ne jausmas, ko šādi mikroorganismi spētu nodarīt, ja nonāktu mūsdienu ekosistēmā," vietne "Live Science" citē Maineri.
Secinājums ir tāds – labāk tomēr to nepārbaudīt un darīt visu iespējamo, lai saglabātu mūžīgā sasaluma zonas sasalušas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
