Cita veida domāšana lauksaimniecībā: auglīga augsne bez uzaršanas un minerālmēsliem  (12)

Lauksaimniecībai ir jākļūst videi draudzīgākai, un par to ir vienojušās ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstis, bet par to tiek runāts globāli ANO līmenī. Galvenais mērķis, ko valstis cenšas sasniegt neatkarīgi no reģiona, kurā atrodas, – kā saražot vairāk, patērējot mazāk. Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības ilgtspējas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā uzskata, ka ilgtspēja lauksaimniecībā patiešām ir iespējama un sevi ir pieteikusi uz palikšanu: "Ir piemēri, kas apliecina, ka lauksaimnieki domā, kā gudri saimniekot šodien, lai augsne neciestu un lai ar lauksaimniecību varētu nodarboties vēl arī nākamās paaudzes."

Augsnes bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana ir viens no ilgtspējīgas lauksaimniecības stūrakmeņiem – jo tajā ir veselīgāka un daudzveidīgāka mikroorganismu pasaulei, jo augsne auglīgāka.

"Svarīgākais šajā visā ir izglītība. Lai pārietu uz minimālo augsnes apstrādi, ir jābūt ļoti labām zināšanām. Augsne nav tikai mikroelementu komplekss – tur ir miljoniem baktēriju un sēņu. Lauksaimniecībā ir jādomā ne tikai par siltumnīcefektu radošo gāzu emisiju samazināšanu, bet jāliek uzsvars uz veselīgas un ilgtspējīgas augsnes nodrošināšanu," uzskata Sirmā.

Par to, ka ilgtspējīgas saimniekošanas prakses sevi jau ir Latvijā pierādījušas, pārliecināts ir arī "Swedbank" lauksaimniecības eksperts Raimonds Miltiņš: "Ir saimnieki, kas eksperimentē un kuriem ir jau septiņu gadu pieredze bezaršanas tehnoloģijā. Mēs redzam, ka rezultāti ir labi. Sākumā domājām, ka būs dramatisks kritums ražībā, bet tā nav. Tāpat nedrīkst par zemu novērtēt tā saucamo starpkultūru lomu augsnes veselības nodrošināšanā. Ja starp augiem, no kuriem iegūstam galveno ražu, iesējam citu kultūru, mēs varam no augsnes izcelt barības vielas, kas atrodas tās dziļākajos slāņos. Turklāt starpkultūras spēj piesaistīt dažādas barības vielas arī no gaisa," norāda Miltiņš.

Viens no tādiem piemēriem ir zemnieku saimniecība "Ceriņi", kur rit jau trešais gads, kopš laukus apstrādā "no–till" jeb bezaršanas tehnoloģijā. Lai arī Latvijā to var saukt par jaunumu, Amerikas Savienotajās valstīs šī tehnoloģija ir pazīstama no pagājušā gadsimta 60. gadiem. Zemnieku saimniecības "Ceriņi" pārstāvis Raitis Mackēvičs stāsta, ka "no-till" katrs tulko citādi: ""No-till – latviski tas ir "tiešā sēja". Jeb sēja bez augsnes kustināšanas. Manā izpratnē tiešā sēja ir tad, kad tu paņem sējmašīnu, iesēj un pilnībā neapstrādā augsni. Dabai jāļauj izdarīt jūsu vietā tas aršanas darbs. To izdara šie pusdzīvie augi, kas vēl ir uz lauka. Tie izdara to aršanas funkciju ar savām saknēm."

Šajā laukā auga rapsis, tas nokults, izbirušās sēklas sadīgušas, bet tagad speciālā sējmašīna sēj ziemas kviešus.

"Man patīk salīdzināt ar operāciju, kā dakteris paņem skalpeli, tā šeit disks pārgriež "ādu" un tad tiek atvērts vaļā viss, kas tur ir, un ielikts iekšā viss, kas vajadzīgs. Mūsu gadījumā tas ir grauds un minerālmēsli. Brūna augsne – tur nav dzīvības. Bet dzīvībai ir jābūt. To dzīvību dod augi, kas tajā dzīvo ar savām saknēm. Tas nozīmē – jo ilgāk ir dzīvas saknes augsnē, jo lielāka un aktīvāka bioloģija tur notiek," spriež lauksaimnieks. Viņš piedalījies semināros ārzemēs, daudz interesējies, pētījis un ir pārliecināts – "no-till" tehnoloģija nodrošinās ilgtspējīgu saimniekošanu. Pirmkārt, pie neatsveramiem plusiem saimniecībā "Ceriņi" uzskaita ietaupījumus, ko sniedz šī metode: "Tā viena sējmašīna aizvieto teju visu. Mums vajadzētu arklu, šļūci, kultivatoru. Nu mēs vienā braucienā iesējam gan graudu, gan graudam iedodam mēslojumu. Var ietaupīt uz to pašu mēslojumu."

Protams, katrs lauksaimnieks aizstāv savas darba metodes, ieradumus un pieredzi. Latvijā ir aptuveni 50 saimniecību, kur strādā, izmantojot "no-till" sējmašīnu. Saimniecībā "Ceriņi" sākotnēji šo metodi izvēlējušies tieši ar mērķi samazināt izmaksas.

Vairāk par bezaršanas lauksaimniecību skaties raidījuma "Izziņas impulss" sižetā!