Ērtākais un lētākais veids, kā pierādīt klimata pārmaiņas – fenoloģiskie dati  (2)

Bioloģijai un ekoloģijai veltītos ziņu portālos diezgan bieži parādās novērojumi par problēmām, ar kādām pēdējo gadu laikā saskaras dažādas migrējošu putnu, kukaiņu utt. populācijas. Proti, tās ierodas tradicionālajā reģionā pāroties – vairoties, bet izrādās, ka klimata izmaiņu dēļ nepieciešamie barības ķēdes posmi ir vai nu jau uzziedējuši, vai citādi "izbeigušies". Citiem vārdiem sakot, projekta problēma ir visnotaļ aktuāla, tiesa, es personīgi nezināju, ka šie procesi skar arī mūsu reģionu.

Tas, par ko jūs runājat, ir fenoloģiskā nesakritība (phenological mismatch). Par Latvijas teritoriju mums nav tik apjomīgu datu, lai varētu nosaukt konkrētas sugas, tomēr šādas tendences ir. Mums ir ļoti laba datubāze par augu ziedēšanu vai lapu plaukšanu, bet pietrūkst datu, piemēram, par jūsu minēto kukaiņu fenoloģiju. Tomēr no kopējā konteksta varam secināt: jā, agrie ziedētāji zied arvien agrāk, un attiecīgi apputeksnētāji, piemēram, bites, izlido agrāk.

Mūsu projekta primārais mērķis bija digitalizēt pieejamos fenoloģiskos datus. Latvijas teritorijā fragmentāri dati ir kopš 19. gadsimta vidus, sistemātiski – kopš 1926. gada. Mēs esam "sadigitalizējuši" datus no 1970. līdz 2020. gadam un palēnām liekam klāt vēsturiskos datus. Dati ir par ziedēšanu, lapu dzeltēšanu, lapu krišanu, augļu nogatavošanos, salnām, pirmo un pēdējo sniegu, arī par dažiem lauku darbiem. Šie dati ir pieejami ikvienam lietotājam pasaulē, un neslēpšu, ka lepojos ar šo rezultātu.

Sekundārais mērķis bija paskatīties uz fenoloģiskajām tendencēm – vai tās pēdējo desmit gadu laikā ir izteiktākas nekā, teiksim, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai piecdesmitajos gados.

Atgādināšu pašsaprotamo – cilvēks vienmēr bijis fenologs, jo, nesekojot norisēm dabā, nesaprotot, kas viņam apkārt notiek, cilvēkam rastos problēmas. Mēs redzam daudzu tautu kalendāros nosaukumus "lapu mēnesis" vai "dzegužu mēnesis", vai "vilku mēnesis". Tātad cilvēks dabas norises sāka novērot ļoti sen. Vēlāk, 20. gadsimtā, noteicošā bija interese tieši par reģionālo klimatu. Datus vāca daudzi skolotāji, viņu skolēni, dažkārt arī lauksaimnieki, un mēs redzam gadus, kad dati vākti apmēram 70 punktos Latvijas teritorijā, kas ir diezgan daudz. Mūsdienās, protams, nākušas klāt dažādas mobilās lietotnes, satelītu dati, tomēr brīvprātīgie novērotāji joprojām ir neatsverami. Subjektivitāte novērojumos, protams, pastāv, tomēr zinātnieki ir iemācījušies datus statistiski apstrādāt, un viņi redz, vai kaut kas no datu rindas "lec ārā", tātad, vai ir pamats šaubām. Pēdējā laikā pasaulē ir bijuši vairāki pētījumi par to, cik korekti ir dati, kas iegūti tā sauktajā pilsoņu zinātnē (citizens science), un ir secināts: ja korektas ir bijušas instrukcijas un kvalitatīva apmācība, tad problēmu nav.

Kāds ir vēlamais pārskata perioda ilgums, lai mēs varētu teikt, ka ir fiksējamas izmaiņas, nevis nejaušība?

Trīsdesmit gadi. Ja ir novērojumi trīsdesmit gadu garumā, mēs varam izdarīt secinājumus. Ja runa ir par 10–15 gadiem, nevar apgalvot, ka novērotais ir klimata pārmaiņu rezultāts, tikpat labi tās ir fluktuācijas. Īpaši attiecībā uz kultūraugiem ir ļoti uzmanīgi jāskatās, vai izmaiņas ir saistītas ar klimata pārmaiņām vai varbūt pārmaiņām lauksaimniecības praksē.

Ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas mūsdienās tiek uztverta kā problēma, jēdzienam "fenoloģiskās pārmaiņas" var būt negatīvas konotācijas, proti, tās signalizē par kaut ko nevēlamu. Tomēr tikpat labi var būt pārmaiņas, par kurām bažīties nav jēgas.

Jā, kā jau daudzkārt dzīvē, arī šajā aspektā ir pārmaiņas, kuras varam vērtēt kā neitrālas. Vai pozitīvas. Minēšu piemēru, par kuru gan zinātnieki diskutē. Ja lapas plaukst agrāk un dzeltē vēlāk, tad pagarinās augšanas sezona. Attiecīgi koki var piesaistīt lielāku ogļskābās gāzes apjomu.

Daba, ja tā var teikt, ir plastiska un spēj piemēroties. Tostarp klimata pārmaiņām. Vai var novērot arī piemērošanās gadījumus? Tēlaini izsakoties, apputeksnētājs desmitajā paaudzē ir apradis ar jauniem apstākļiem un spēj tikpat veiksmīgi dzīvot.

Vislabāk un straujāk pielāgojas invazīvās sugas, proti, tās, kuras nav tipiskas Latvijas teritorijai. Domāju, ka būs sugas, kuras spēj pielāgoties, un sugas, kuras nespēs. Piemēram, Ziemeļeiropā diezgan daudz pētītas lācenes. Pirmkārt, saistībā ar siltāku klimatu ir novērota otrreizēja ziedēšana, kas patērē auga resursus. Tas savukārt nozīmē, ka nākamajā gadā augam nav tik daudz spēka augt. Otrkārt, purvu sausums, kuru dēļ areāls pavirzās uz ziemeļiem. Tātad visjutīgākās ir tās, ko sauc par boreālajām sugām, tām klājas visgrūtāk.

Ļoti interesanti. Un kā jūs šo pētniecības virzienu attīstīsiet tālāk?

Es pati vairāk nodarbošos ar jaunā doktorantūras modeļa ieviešanu Latvijas Universitātē un vadīšu jaunizveidoto Latvijas Universitātes Ekopadomi.

Es nu būšu nejauks. Vai nav tā, ka šādas padomes Rietumos ir kļuvušas par modes lietu? Visi grib parādīt, ka ir ekoloģiski apzinīgi.

Universitātes stratēģijā ir iestrādāta ilgtspējība, tas, ka mēs būsim "zaļā universitāte". Turklāt atgādināšu, ka paši studējošie vēlējās un joprojām vēlas, lai Latvijas Universitātei būtu ekoaugstskolas statuss. Tā ir starptautiska kustība skolu un augstskolu segmentā, un viens no padomes mērķiem būtu panākt, ka Latvijas Universitāte šādu statusu saņem un, protams, atbilst tam arī vēlāk. Strādāsim arī ar citām iniciatīvām šajā jomā.

Kas Latvijā notiek šajā pētījumu jomā? Un kā tam vajadzētu attīstīties?

Dati par kultūraugiem tiek vākti, piemēram, bioekonomikas institūtā Priekuļos, Pūres dārzkopības pētījumu centrā, par mežiem – "Silavā", tomēr Latvijas līmenī, īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām, tas, šķiet, notiek tikai mūsu fakultātē.

Kad mēs analizējām temperatūras svārstības, parādījās izmaiņas ne tikai, kā mēs apkopojoši sakām, dabā, bet arī klimata zonās.

Agrais pavasaris, ko iezīmē, piemēram, lazdas un baltalkšņa ziedēšana, pēdējo piecpadsmit gadu laikā Latvijā ir "pārbīdījies" intervālā, kas lielāks par mēnesi. Agrāk ziedēja aprīļa sākumā, tagad tas ir marts, pat februāris. Agrīnais pavasaris ir ļoti interesants novērojumiem. Ir tā sauktās pioniera sugas, kuras plaukst, ja vien gaisa temperatūra ir piemēroti silta. Šīm sugām stratēģija ir – nu, noriskēsim! Tātad, analizējot šo sugu uzvedību, mēs varam domāt: jo agrāka ir šo sugu plaukšanas fāze, jo lielākas acīmredzot ir klimata izmaiņas. Jau vēlāk gadu gaitā varam novērot arī ātrāku nogatavināšanos – avenēm, mellenēm, atsevišķām ābolu šķirnēm. Rudeņos parādās tā saukto lokālo faktoru ietekme. Ir sugas, kurām lapu dzeltēšana notiek agrāk, piemēram, bērzam (to gan nosaka arī sausums), kas ir pretēji citur Eiropā novērotajam. Tātad – jo vairāk datu, jo labāk, tāpēc būtu jauki, ja arvien vairāk cilvēku zinātu par lietotni "Dabasdati.lv" un palīdzētu pētniekiem ar savu informāciju. 2021. gada aprīlī "Zinātnieku naktī" mēs rīkojām akciju, aicinot cilvēkus iesūtīt konkrētu sugu – bērzs, apse u.c. – digitālās fotogrāfijas, un pēc tam izveidojām Latvijas karti, kur parādījās reģionālās atšķirības pat mūsu nelielās valsts teritorijā. Ļoti interesanta tēma ir mikroklimati, proti, viena situācija ir nelielas upītes krastā, savukārt pārsimts metru tālāk, kur piesaule, – cita.

Mēs tik jauki par augiem runājam, bet dabas sastāvdaļa ir arī cilvēks.

Jā, tas ir vesels pētniecības virziens. Piemēram, dzimstībai un mirstībai arī ir sezonalitāte. Ļoti vienkāršojot – agrāk bērni dzima martā – tie bija "Jāņu bērni" –, pēdējos gados arvien biežāk dzimst jūlijā un augustā. Mirstībai dinamika ir pretēja – vasarā līmenis viszemākais, ziemā – augstāks.

Dzimstības gadījumā es neredzu cēloņsakarības.

Agrāk mums bija tā sauktā rurālā sabiedrība. Rudenī beidzās lauku darbi, attiecīgi ļaudis varēja ar lielāku drošību raudzīties uz bērnu piedzimšanu, teiksim, martā. Mūsdienu urbānajā sabiedrībā cilvēki iet atvaļinājumā jūlijā un augustā, un tas, starp citu, nozīmē arī to, ka jaunajam tētim ir atvaļinājums un viņš var vairāk iesaistīties... Studentiem ļoti patīk šāda veida tēmas un pētījumi (smejas).