Pētījums: Kanādas piekrastē fiksētais milzu vilnis ir līdz šim ekstrēmākais
2020. gadā Kanādas rietumu piekrastē netālu no Vankūveras salas fiksēts gigantisks vilnis. Iespējams, ekstrēmākais no līdz šim dokumentētajiem "vientuļajiem" milzu viļņiem. Par to, kā šādas masīvas ūdens sienas pēkšņi rodas šķietami no nekā, ir vairākas teorijas, taču niansēs šos procesus zinātnieki vēl nav izpētījuši. Tam ir arī pamatojums – šādus fenomenus nenovēro bieži, un vēl retāk izdodas piefiksēt precīzu viļņu augstumu.

Leģendu un nostāstu par "viļņiem–slepkavām", kas parādās uz šķietami mierīgas un gludas okeāna virsmas, netrūkst jau kopš seniem laikiem, taču ar uzticami dokumentētiem gadījumiem gan nav tā, ka mums to būtu pārpārēm. Pirmais ar modernām mērierīcēm fiksētais milzu vilnis ir "Draupner", kas nosaukts dabasgāzes ieguves platformas vārdā, no kuras tika veikti mērījumi. Tas notika salīdzinoši nesen – 1995. gadā.

Uzreiz jāvieš skaidrība, ka te nav runa par cunami, kurus izraisa zemestrīces dziļi zem okeāna gultnes, reizēm arī zemes vai ledus masu nogruvumi un noslīdeņi, arī zemūdens vulkānu izvirdumi. Atklātā okeānā cunami parasti diez ko masīvi neizskatās, un zemestrīču vai citu fenomenu rezultātā pārvietotās ūdens masas par ūdens "sienu" pārtop vien tad, kad pietuvojas krastam. Savukārt "Draupner" vilnis un līdzīgie rodas šķietami tāpat vien – pēkšņi ir atklātā okeānā milzu ūdens masa padsmit metru augstumā, un viss. Bieži vien šī ūdens "siena" noplok, nesasniedzot krastu. Kopš "Draupner" viļņa dokumentēšanas zinātnieki cenšas labāk izprast šo fenomenu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!