Pirmo reizi sašķeļas šelfa ledājs Austrumantarktīdā, ieskicējot ļoti nepatīkamu scenāriju

Satelītuzņēmumi liecina, ka laika posmā starp 14. un 16. martu no kontinenta atdalījās Kongera šelfa ledājs. Nu tas ir peldošs aisbergs aptuveni Romas pilsētas platībā. Kongera šelfa ledāja sarukšana tikusi dokumentēta jau kopš 1970. gadiem, kad tika uzsākti regulāri novērojumi ar satelītiem. Ik pa laikam no ledāja atdalījās mazāki fragmenti, pārtopot aisbergos, un ledāju pētnieki šo procesu dēvē par "calving events" jeb kalvingu.

Antarktīdas kontinentālā ledus sega, kad tā klāta ar sniegu, kūst ļoti maz, un lielākie ledus zudumi notiek tieši šelfa ledājos, no tiem atdaloties aisbergiem, kā arī siltākām ūdens masām kausējot ledājus no apakšas. Normālos apstākļos šis process ir mērens un balansēts – šelfa ledājs lēnām "aug", tad no tā atdalās atsevišķi fragmenti, tad tad atkal ir periods, kad ledus masa pieaug. Taču aizvadītajās desmitgadēs pētnieki novērojuši vairāku lielu šelfa ledāju pilnīgu sabrukumu.

Laika gaitā Kongera šelfa ledājs jau bija sarucis līdz 50 kilometrus garai un 20 kilometrus platai strēlei, kas piestiprināta pie Antarktikas kontinentālās ledus segas vienā pusē un reiz ar ledu pārklātās Boumena salas otrā. 5. un 7. martā divos šādos kalvinga notikumos no Kongera ledāja atdalījās jauni aisbergi Boumena salas daļā, atraujot visu ledāju no salas. Nedēļu vēlāk viss masīvais šelfa ledājs atdalījās no kontinentālās daļas. Lielākais fragments nu ir aisbergs ar nosaukumu C-38.

Par šelfa ledāju atdalīšanos no kontinentālās ledu segas – vai runa būtu par Antarktīdas rietumiem, vai Grenlandi un Kanādas ziemeļiem –, dzirdam ik pa laikam. Ar ko šis gadījums ir tik īpašs un bažas raisošs? Kā jau minēts, Austrumantarktīda līdz šim bija relatīvi stabila – tā ir viena no aukstākajām un sausākajām vietām uz planētas. Kongera šelfa ledāja atdalīšanās ir pirmais tik lielas ledus masas atlūšanas gadījums Austrumantarktīdā dokumentētajā vēsturē.

Šobrīd arī ierasti saltajos Antarktīdas austrumos vietām ir netipiski augstas temperatūras. Tā, piemēram, polārpētniecības stacijā "Concordia" 18. martā fiksēta vien nepilnu mīnus 12 grādu temperatūra pēc Celsija. Mūsu platuma grādiem tas šķiet pamatīgs sals, taču "Concordia" atrašanās vietā martā parasti temperatūra šajā laikā ir desmitiem grādu zemāka. Fiksētie mīnus 11,8 grādi pēc Celsija ir par apmēram 40 grādiem siltāka temperatūra nekā vidēji šajā sezonā. Netipiski augstā temperatūra saistāma gaisa plūsmu, kas līdz šiem apgabaliem atnesusi un iesprostojusi tur silta, mitra gaisa masas. Daļu šī siltuma, visticamāk, absorbējis ūdens, kas tostarp plūst zem Kongera šelfa ledāja. NASA zinātniece Katrīna Kolelo Vokere vietnē "Twitter" spriedusi, ka tas varētu būt paātrinājis Kongera ledāja sabrukšanu. Arī zinātnieki rakstā vietnē "The Conversation" spriež, ka Kongera ledāja atdalīšanās, visticamāk, nav virspusē notikušas kušanas sekas – nav indikāciju, ka uz ledāja virsmas būtu izveidojušies kušanas ūdeņu veidoti dīķi un iedobes.

Ledāja sabrukšanas rezultātā radušies aisbergi, kas nu peld Dienvidu okeānā, par sevi ne tuvu nav tik liels, lai izraisītu būtiskas izmaiņas ūdens līmenī. Problēma ir citur.

Šelfa ledāji kalpo kā barjera, buferzona, kas pasargā kontinenta ledājus. Masīva šelfa ledāju izzušana varētu novest pie katastrofiskām sekām. "Ja tie pazustu, tas būtu kā izraut korķi izlietnei, kas pilna ar ūdeni. Ledāji brīvi varētu noslīdēt okeānā un veicināt ūdens līmeņa celšanos," salīdzina Redingas Universitātes klimata zinātniece Ella Gilberta.

Kongera ledāja gadījumā šis efekts nebūs izteikts – kontaktzona ar kontinentālo daļu nebija izteikti liela, taču planētas sasilšana nozīmē, ka nākotnē šādus šelfa ledāju sabrukšanas gadījumus biežāk varēs novērot arī reiz stabilajā Austrumantarktīdā. Zaudējot arvien vairāk šelfa ledāju, okeānā straujāk noslīdētu arī ledus masas no kontinenta.

Tīri teorētiski – ja pēkšņi izkustu visa Rietumantarktīdas ledus sega, tas nozīmētu ūdens līmeņa celšanos par vairākiem metriem. Kontinenta austrumu daļā ledus ir daudz vairāk – gana, lai pilnīgas izkušanas gadījumā ūdens līmeni paceltu par vairākiem desmitiem metru.

Protams, šādi apokaliptiski scenāriji acumirklī neīstenosies, taču tas nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Prognozes liecina, ka klimata pārmaiņu ierobežošanas veiksmīgākajā scenārijā varam rēķināties ar globālā ūdens līmeņa pieaugumu par 30 centimetriem līdz 2100. gadam, ja salīdzina ar 2000. gada līmeni. Ja siltumnīcefekta gāzu emisijas netiks būtiski iegrožotas, prognozes ir daudz pesimistiskākas – ūdens līmeņa kāpums pat par divarpus metriem līdz 2100. gadam. Tas nozīmētu jau pamatīgas problēmas daudzām piekrastes teritorijām.