Tikai viens no Dabas aizsardzības pārvaldes vietnē uzskaitītajām invazīvajām sugām ir arī Ministru kabineta noteikumos – tas ir latvānis, "valsts nozīmes problēma". Taču no latvāņa un citām invazīvajām sugām varbūt ir iespējams gūt arī kādu labumu. Par to Mārim Zanderam Latvijas Universitātes izdevuma "Alma Mater" jaunajā numurā stāsta Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieks Oskars Purmalis.
Viens no jūsu un jūsu kolēģu pētījumiem ir par "Invazīvo augu izmantošanas potenciālu fitorekultivācijā". Vairumam cilvēku, kuri nav speciālisti, jēdziens "invazīvs" – vai tie būtu kukaiņi, augi vai zivis – asociējas ar kaut ko nelāgu.
Man šobrīd ir pēcdoktorantūras grants invazīvo augu sugu sastāva izpētei. Skaidrs, ka invazīvās augu sugas ir, tuvu trīsdesmit. Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē ikviens var ar tām iepazīties. Savukārt konkrētajos Ministru kabineta noteikumos ir tikai viena – daudz piesauktais latvānis, jo šī suga acīmredzot atzīta par valsts nozīmes problēmu. Te, protams, var diskutēt, vai citu izplatība ir tik neliela, jo tās pašas zeltslotiņas (Kanādas zeltgalvītes) var jau redzēt ļoti daudzās pļavās, tomēr ne par to ir stāsts. Tātad, ļoti vienkāršoti izsakoties, interese bija par to, vai no šīm sugām mēs varam iegūt arī kādu labumu. Pētījums vēl nav pabeigts, tomēr, atklāti sakot, jau ir nepieciešamība paskaidrot, lai novērstu pārpratumus. Proti, ja, piemēram, latvānī mēs atrastu kaut ko noderīgu, tas nenozīmē, ka mēs vēlētos sākt tā kultivēšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
