Čīles Andu kalnos aug strīdīgs pretendents uz pasaulē vecākā koka titulu

Runa ir par 60 metrus augsto "El Gran Abuelo" (no spāņu valodas – "vecvectēvs"), kas aug dabas parkā Čīles Andos. Parasti zelta standarts, kas ļauj droši un precīzi spriest par koka vecumu, ir gadskārtu gredzenu skaitīšana, taču ar dzīviem un aizsargājamiem kokiem, saprotams, ir problēma – tur nevar gluži vienkārši nozāģēt un gredzenus saskaitīt.

Šobrīd par pasaulē vecāko koku tiek uzskatīta ilgdzīvotāja priede (Pinus longaeva) Kalifornijā, kura aug jau apmēram 4800 gadu. Ekologs un klimata zinātnieks Džonatans Baričivičs no Klimata un vides zinātņu laboratorijas Parīzē uzskata, ka Andos augošais koks ir apmēram 600 gadus senāks, proti, ap 5400 gadu vecs, vēsta vietne "Live Science".

Pie šāda slēdziena viņš nonācis, analizējot kokā veiktu urbumu. Koka diametrs ir apmēram četri metri, bet 2020. gadā veiktajā urbumā līdz koka centram Baričivičs ar savu kolēģi Antonio Laru netika. Tādējādi arī netika iegūta serde ar visiem gadskārtu gredzeniem, bet tikai daļējs koka vecuma uzskaites materiāls. Iegūtais paraugs ļauj droši secināt, ka koks ir vismaz 2465 gadus vecs.

Pie rezultāta 5400 gadi Baričivičs tika, izstrādājot datormodeli, kas droši zināmos datus – urbuma dziļumu un gadskārtu skaitu – izvērsa tālāk, ņemot vērā gan tādus faktorus kā šīs sugas koku vidējo augšanas ātrumu un augšanas ātruma izmaiņas dažādos koka attīstības posmos, gan klimata ietekmi uz augšanas ātrumu un citus aspektus. Palaižot simulāciju 10 tūkstošus reižu, pētnieki ieguva šādus rezultātus – koks nevar būt vecāks par 6000 gadiem, bet arī ne jaunāks par 4100 gadiem pat ar visstraujāko iespējamo augšanu. Ar 80% varbūtību modelis prognozē, ka koks ir vecāks par 5000 gadiem.

^{Foto: Reuters/Scanpix/LETA}

Tiesa, ne visus ekspertus pārliecina Baričiviča izstrādātais datormodelis. "Vienīgais veids, kā patiesi noteikt koka vecumu, ir dendrohronoloģiski skaitot gadskārtu gredzenus, un tam vajadzīgi visi gredzeni," izdevumam "Science Magazine" skaidrojis Kolumbijas Universitātes speciālists Eds Kuks.

Baričivičs uzsver, ka galvenais mērķis ir bijis pievērst uzmanību šim iespaidīgajam eksemplāram, lai to pasargātu – "vecvectēva" koku ik gadu apmeklē liels skaits tūristu, bet tas nav pietiekami labi norobežots. Pastaigu taka izvietota ļoti tuvu kokam, un gadu laikā lielā tūristu plūsma un daudzi simti un tūkstoši kāju pāru bojā koka sakņu sistēmu. Lai pasargātu koku, Baričivičs ierosina koku norobežot ar vismaz trīs metrus augstu tīklu, kā arī pārcelt laipu daudz tālāk, saudzējot sakņu sistēmu.