Pēdējos 40 gados Arktika strauji kūst. Ik desmitgadi tā zaudē ap 13 procentiem ledus segas – tas nozīmē ik gadu zaudēt ledus plašumus, kas lielāki par Latvijas platību. Ziemeļu polārā reģiona ledus segas izmaiņas regulāri kartētas no 1980. gadiem. Satelītu dati liecina, ka arktisko ūdeņu ledus sega turpina sarukt ik gadu, tostarp ledus kūst arī apgabalā no Kanādas Arktiskā arhipelāga rietumiem līdz Grenlandes piekrastei, ko mēdz dēvēt par "pēdējā ledus apgabalu" – tā ir biezākā un senākā ledus sega Arktikas ūdeņos. Klimata pārmaiņām turpinoties pašreizējā tempā, arī šajā reģionā ledus sega dilst ļoti strauji.
Leduslāči medī, gaidot uz ledus un vaktējot roņus, kas uzpeld, lai ieelpotu. Lāči guvumu saķer un izvelk uz ledus. Izzūdot lielām ledus platībām, sarūk arī lāču iespējas medīt. Leduslāči intensīvi barojas līdz pavasarim un vasaras sākumam, kad roņu mammas beidz zīdīt savus mazuļus un tie patstāvīgi sāk meklēt pārtiku. Taču, ledum nokūstot, leduslāčus gaida visai ilgs gavēnis. Tipiski leduslāči var šādi iztikt no trim mēnešiem līdz pat pusgadam, taču šobrīd klimata pārmaiņu ietekmē vietām ledus sega neatgriežas jau ilgāk, tādējādi pagarinot lāču piespiedu badošanās periodu līdz robežai, kur daļa vai nu ir spiesti mainīt barošanās paradumus (iekļaut ēdienkartē, piemēram, ziemeļbriežus vai ūdensputnu olas), vai arī iet bojā. Turklāt reizēm ķert ziemeļbriežus nemaz nav lietderīgi – lāčiem nākas patērēt vairāk enerģijas, meklējot un medījot šos dzīvniekus, nekā pēc tam var atgūt, medījumu apēdot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
