Šī mednieku dueta kontā ir vismaz astoņas noslepkavotas lielās baltās haizivis. Vismaz, jo tās ir tikai atrastās, kas izskalotas krastā. Okeānā palikušo mirstīgo atlieku, visticamāk, ir daudz vairāk. "Campus" jau agrāk vēstīja par to, ka pat biedējošākā jūras plēsoņa – lielā baltā haizivs – no orkām jeb plēsoņdelfīniem bēg neatskatoties un reizēm konkrētajā apgabalā neatgriežas pat pusgadu vai vairāk. Tam ir labs pamatojums, jo orkas – īpaši šis pāris – haizivis nežēlo. Interesanti, ka šiem plēsoņdelfīniem ir arī ļoti specifiska gaume maltītei. Proti, haizivīm ir izrautas aknas, bet pārējā zivs palikusi gandrīz neskarta, vēsta "Live Science".
Šis apgabals Dienvidāfrikas Republikas piekrastē apmēram 70 kilometru attālumā no Keiptaunas ir tūristu iecienīts – te bieži redzamas lielās baltās haizivis, uzskatītas par biedējošāko no okeāna plēsoņām. Jā, kaut statistiski uzbrukumu skaits cilvēkiem ir niecīgs, šīs zivis patiešām peldētājiem, nirējiem, sērfotājiem ir potenciāli bīstamas. Taču okeānos tās tomēr nav barības ķēdes pašā galvgalī. Plēsoņdelfīni (arī orkas, zobenvaļi) cilvēkiem bīstami nav – vismaz nav dokumentētu uzbrukumu –, taču haizivīm gan.
Kopš 2017. gada haizivju vērotāju uzmanību piesaistījis divu plēsoņdelfīnu tēviņu pāris – abi dzīvnieki labi atpazīstami pēc zīmīgajām muguras spurām. "Gluži kā noziedznieki multenēs, arī šīs orkas ir viegli identificējamas pēc savām "kara rētām" – vienam tā ir nošķiebusies uz labo pusi, otram uz kreiso," raksta "Live Science". Šīs īpatnības dēļ arī abi tikuši pie vārdiem – Starboard un Portside – kuģniecībā izmantotiem terminiem attiecīgi labajam un kreisajam bortam.
Plēsoņdelfīni barojas ar daudz ko – to medījums ir gan roņi, gan jūraslauvas, gan haizivis un, apvienojot spēkus, tie var tikt galā pat ar iespaidīgajiem zilajiem vaļiem. Taču nekad iepriekš nav dokumentēts, kā vienam plēsoņdelfīnu pārim var būt tik spēja un acīmredzama ietekme uz vietējo jūras ekosistēmu, spriež zinātnieki nupat izdevumā "African Journal of Marine Science" publicētā darbā. Kopš šo plēsoņdelfīnu uzdarbošanās lielo balto haizivju skaits šajā apgabalā krietni sarucis. Kombinējot ilgtermiņā ievāktos datus, gan no marķētu haizivju raidītājiem, gan no novērojumiem redzams, ka haizivis mērķtiecīgi izvairās iepeldēt šajos ūdeņos, kad tuvumā ir plēsoņdelfīni.
Pētnieki šo uzvedību salīdzina ar savvaļas suņu izvairīšanos no tiem Serengeti dabas parka reģioniem, kur biežāk uzturas lauvas. "Jo biežāk plēsoņdelfīni iepeld šajos ūdeņos, jo ilgāk lielās baltās haizivis no šīm vietām izvairās," norāda bioloģe Alisona Taunere.
Krastā izskalotu haizivju līķi vienmēr sakrita ar reizēm, kad šajos ūdeņos tika pamanīti abi plēsoņdelfīni. Laika posmā no 2016. līdz 2017. gadam krastā izskalotas piecas baltās haizivis, un četrām no tām bija izrautas aknas. Haizivis ir skrimšļzivis, un to aknas ir izmērā lielas un taukvielām bagātas, solot medniekam pamatīgu kaloriju lādiņu.
Zīmīgi, ka parasti lielās baltās haizivis citviet pasaulē nav plēsoņdelfīnu primāro upuru sarakstā. Taču tieši šajos ūdeņos Dienvidāfrikas Republikas piekrastē pētnieki novērojuši atsevišķu plēsoņdelfīnu pasugu, kas specializējas haizivju medībās. Visticamāk, arī abi aknas iecienījušie orkas pieder šai pasugai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
