Zinātnieki saiet ragos par šķietamu gigantisku ozona caurumu virs tropu joslas

"Esmu pārsteigts, ka šis pētījums šādā formā vispār tika publicēts," Līdsas Universitātes atmosfēras ķīmiķis Martins Čiperfīlds norādījis Zinātnes mediju centram, Apvienotās Karalistes nevalstiskajai organizācijai, kas koordinē komunikāciju starp zinātniekiem, žurnālistiem un lēmumu pieņēmējiem, lai veicinātu precīzas un drošticamas zinātniskās informācijas izplatīšanu. Čiperfīlda ieskatā šāds apgalvojums, kurš pēkšņi parādījies vienā vienīgā pētījumā, bet nekad iepriekšējos gados nav izskanējis citos akadēmiskos darbos, ir "labs pamats būt piesardzīgiem". "Zinātnē nekad nebūtu jāpaļaujas uz viena vienīga pētījuma secinājumiem, un šis darbs prasa rūpīgu pārbaudi un verifikāciju, pirms to var pieņemt kā faktu," uzskata pētnieks.

Pētījums, kas izsaucis asās debates, ir Vaterlo Universitātes Fizikas un astronomijas nodaļas profesora Cjin-biņa Lu veikums. Viņš stāv par savu taisnību un uzskata, ka Čiperfīlda un citu nozares ekspertu kritika ir nepamatota.

Darbs publicēts 5. jūlijā akadēmiskajā izdevumā "AIP Advances" un izturējis visu šī izdevuma standarta recenzēšanas procesu. "Mēs mudinām lasītājus un pētniekus sazināties ar darbu autoriem, kad vien tas iespējams, lai diskutētu par potenciālām nepilnībām pētījumos, lai tās var labot," izdevumam "Live Science" norādījis "AIP Advances" redaktora vietnieks Čārlijs Džonsons.

Ozona slānis ir O₃ slānis, kas mūs pasargā no kaitīgā, jonizējošā UV-B starojuma. Bez šī aizsargslāņa Zemes virsma faktiski tiktu sterilizēta un dzīvība būtu apdraudēta. Pagājušā gadsimta 80. gados tika pamanīts, ka virs Antarktīdas izveidojies prāvs ozona caurums. Kā "grēkāzis" tika noteikti CFC jeb hlorfluorogļūdeņraži, kas noveda pie Monreālas protokola pieņemšanas, paredzot šo savienojumu pakāpenisku aizliegumu.

Pērn zinātniskajā izdevumā "Nature" publicēta scenāriju modelēšana vēstīja – ja tas nebūtu paveikts, šī gadsimta laikā būtu jārēķinās ne vairs ar strauji sasilstošu planētu, bet īstu klimata "apokalipsi". Arī šajā pētījumā tika minēts nu jau vairs ne tikai caurums virs Antarktikas, bet arī pamatīga ozona slāņa degradācija tropu joslā. Ja pasaulē turpinātu izmantot CFC bez ierobežojumiem, saskaņā ar zinātnieku tobrīd modelētajiem scenārijiem, slānis virs tropiem līdz 2100. gadam būtu sarucis pat par 60%.

Tomēr – ko nozīmē ozona caurums? Šobrīd pieņemts uzskatīt, ka par ozona caurumu var sākt runāt tad, ja ozona koncentrācija noteiktā reģionā nokrīt zem 220 tā saucamajām Dobsona vienībām. Ar tām izsaka ozona molekulu koncentrāciju noteiktā gaisa slāņa biezumā. Viena Dobsona vienība ir ozona molekulu skaits, kas nepieciešams, lai vienas atmosfēras spiedienā (tātad apmēram jūras līmenī) un pie 0 grādiem pēc Celsija radītu 0,01 milimetru biezu tīra ozona slāni. Tātad 100 Dobsona vienības – 1 milimetru biezs ozona slānis. Kā skaidrots Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vietnē, caurmērā normāls ozona slāņa biezums ir 300 Dobsona vienību. Latvijā gadā tas caurmērā ir virs 300 Dobsona vienībām, bet gada griezumā var svārstīties no 200 līdz pat 500. Antarktikā šis slānis ziemas izskaņā un pavasara sākumā var nokrist līdz pat 100 Dobsona vienībām, ko arī definē kā ozona caurumu virs šī reģiona.

Vaterlo Universitātes pētnieks Lu savukārt, paziņojot par gigantisku ozona caurumu virs tropu joslas, kritumu ir izteicis procentuāli un to definējis kā "reģionu, kur O₃ zudums ir lielāks par 25% salīdzinājumā ar neskartu atmosfēru". Lu uzskata, ka viņa definīcija ir attaisnojama, jo arī ozona caurumi Arktikas reģionā esot atbilduši šiem rādītājiem, proti, 25% kritumam. Pēc standarta definīcijas gan virs tropiem ozona cauruma nav – koncentrācija nav noslīdējusi zem 220 Dobsona vienībām.

"Nav tāda tropiskā ozona cauruma," uzskata arī atmosfēras pētnieks Pols Jangs no Lenkasteras Universitātes, kurš ir arī līdzautors šogad publicētam un sadarbībā ar ANO tapušam ziņojumam par ozona slāņa stāvokli. Jangs norāda, ka procentuālam slāņa biezuma izmaiņu izvērtējumam šajā gadījumā nav nozīmes, jo "jāskatās uz absolūtajiem skaitļiem, kas ir daudz būtiskāks rādītājs tam, cik daudz kaitīgā UV starojuma sasniegs zemes virsmu". Jangs Lu darbu kritizējis arī par to, ka nav ņemti vērā daudzi citi akadēmiski pētījumi par ozona slāņa biezumu un tā izmaiņām pasaulē.

Arī Madrides Universitātes Zemes zinātņu un astrofizikas departamenta pētniece Marta Abaluša Alvaresa uzskata, ka Lu darbs neatbilst augstākajiem akadēmiskajiem standartiem. "Tajā ir daudz kļūdainas argumentācijas un nepamatotu pieņēmumu, kas ir tiešā pretrunā ar citu pētījumu secinājumiem, kas ir daudz labāk pamatoti."

Lu gan uzskata, ka citi zinātnieki ar viņa darba rezultāta noraidīšanu ir pārsteigušies un norāda – šis darbs ir mudinājums turpināt pētīt ozona slāņa noārdīšanos, izmaiņas UV starojuma intensitātē un ar tām saistītās negatīvās sekas.