Zemeslodes uzbūvi var iedalīt vairākos slāņos. Cietāko iekšējo un šķidrāko ārējo kodolu apņem biezākais planētas slānis – mantija. Arī mantiju var iedalīt apakšējā un augšējā mantijā. Ja augšējo mantiju veido cietāki ieži, tad tuvāk kodolam mantija jau ir viskozāka, plastiskāka. Virs mantijas ir Zemes garoza, kas kopā ar mantijas augšējo daļu veido litosfēru.
Tektoniskajām plātnēm virzoties pa mantijas apakšējo, viskozāko daļu, tās ik pa laikam saduras, berzējas cita gar citu, daļēji paslīd viena zem otras (subdukcija) vai citādi mijiedarbojas. Virszemē mums tas mēdz rezultēties, piemēram, ar pamatīgām zemestrīcēm. Taču desmitiem un simtiem tūkstošus gadu ilgā laika periodā šie procesi tostarp veido arī kalnus un kalnu grēdas. Taču nu pētnieki pievērsuši uzmanību citam mehānismam, ko aptuveni varētu dēvēt par litosfēras tecēšanu vai pilēšanu, jo daži veidojumi Andu kalnu centrālajā daļā prasa citu izskaidrojumu un nevarētu būt tikai subdukcijas rezultāts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
