Sestā masveida izmiršana – kuru dzīvnieku sugu pēc 30 gadiem vairs nebūs?

Mums senākā zināmā masveida izmiršana notika pirms aptuveni 443 miljoniem gadu, kad gāja bojā 86% tolaik dzīvojošo sugu. Vissmagāk cieta koraļļi un trilobīti. Labāk veicās sūkļiem, kas pēc tam kādu laiku bijusi dominējošā dzīvības forma uz Zemes.

Tam sekoja devona beigu perioda izmiršana, kas ilga no 359 līdz 380 gadu senā pagātnē. Šo masveida izmiršanu saista ar spējām klimata svārstībām 20 miljonus gadu ilgā laika posmā. Īpaši labi negāja bruņuzivīm, atkal cieta koraļļi un trilobīti, bet rītausmu piedzīvoja pārejas posms no ūdens dzīvniekiem uz sauszemes dzīvniekiem.

Perma periods pirms apmēram 250 miljoniem gadu beidzās ar izmiršanu, ko varētu būt ievadījusi netipiski spēcīga vulkāniskā aktivitāte. Izvirdumi atmosfērā izsvieda lielu daudzumu gāzu, okeāns kļuva skābāks, iespējams, pat tika radīti vērā ņemami caurumi ozona slānī, ļaujot zemi sasniegt intensīvam ultravioletajam starojumam. Pētījumi liecina, ka šis notikums attīstījās daudz īsākā laika posmā nekā devona perioda izmiršana – tiek minēti 50 tūkstoši gadu. Rezultātā izmira ap 96% sugu, tostarp bojā gāja arī milzīgas mežu platības. Kas šo postažu pārdzīvoja? Pētnieki uzskata, ka šajā laikā labi ar dzīvošanu tika galā organismu grupa, kas nav ne augi, ne dzīvnieki, – sēnes.

Triasa periodā pirms apmēram 200 miljoniem gadu atkārtojās kas līdzīgs – pie vainas atkal vulkāniskā aktivitāte. Pēc šī notikuma sākās dinozauru laikmets. Dinozauru bojāeju iezīmēja milzīga objekta trieciens Jukatānas pussalā – šī masveida izmiršana notika krīta perioda beigās pirms 65 miljoniem gadu.

Nu, skatoties ģeoloģiskajā laika skalā, dzīvojam holocēna epohā un, kā daļa pētnieku uzskata, sestās masveida izmiršanas laikā, kur viens no veicinošiem faktoriem ir civilizācijas saimniekošana savu vajadzību apmierināšanai. Kuras sugas ir visapdraudētākās?

Pat ja runa nav par globālu izmiršanu, daudzas sugas nespēs adaptēties mūsdienu strauji mainīgajai pasaulei un piedzīvos vietēja mēroga izmiršanu, kā arī pakāpeniski tiks "iespiestas" arvien mazākās teritorijās, uzskata Otago Paleoģenētikas laboratorijas direktors un Otago Universitātes Jaunzēlandē Zooloģijas departamenta pētnieks Niks Rolenss. "Šī brīža izmiršanas krīze varbūt nav vēl sasniegusi "lielā piecinieka" mērogus, taču tas var notikt, ja nekas netiks darīts," pētnieks pauž vietnei "Live Science".

Savukārt Līdsas Universitātes un Oksfordas Universitātes pētnieki rakstā vietnē "The Conversation" norāda, ka līdz 2050. gadam lauksaimniecība varētu ietekmēt pat 90% sugu.

Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) apdraudēto sugu sarakstā jeb tā dēvētajā sarkanajā sarakstā iekļāvusi apmēram 41 tūkstoti jeb gandrīz vienu trešo daļu no visām sugām, par kurām bijis šāds izvērtējums. Kritiski apdraudētas sugas ir, piemēram, Sumatras orangutans un Sumatras zilonis, tāpat arī Amūras leopards un melnais degunradzis.

Pēc IUCN definīcijas kritiski apdraudēta ir tāda suga, kurai ir ļoti augsts izmiršanas risks; dabā nav vairāk par 50 šīs sugas īpatņiem; populācija pēdējo 10 gadu laikā sarukusi vairāk par 80-90%. Piemēram, aplēses liecina, ka savvaļā palikuši vien 70 Amūras leopardi, bet Kalifornijas līča ūdeņos mītošās vakitas ir vien apmēram 10 – to Pasaules dabas fonds uzskata par pasaulē retāko jūras zīdītāju.

Taču šie ir tikai daži piemēri, turklāt labi redzami – minētie dzīvnieki ir augumā prāvi. Ne mazākas bažas rada tā izmiršana, kuru tik viegli neredzam un kas mediju ziņās tik bieži nenonāk. 2019. gadā zinātniskajā žurnālistikā "Biological Conservation" tika lēsts, ka šobrīd izmiršana draud pat 40% kukaiņu sugu. Par to vēstījām arī "Campus" rakstā "Klusā izmiršana: vai kukaiņu 'apokalipse' ir nenovēršama".

ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) norādījusi, ka klimata pārmaiņu ietekmē līdz 2050. gadam varētu iet bojā vai pamatīgi ciest arī 90% no pasaulē esošajiem koraļļu rifiem. Un šis scenārijs var īstenoties arī tad, ja izdodas globālo temperatūras pieaugumu ierobežot līdz 1,5 grādam pēc Celsija. Tas bija vērtējums, ar ko IPCC nāca klajā 2018. gadā. Šobrīd padome ir vēl pesimistiskāka un lēš, ka pie temperatūras kāpuma pusotra grāda robežās jau 2030. gadu pirmajā pusē varam piedzīvot tik biežus un intensīvus karstuma viļņus, ka tos nepārdzīvos 99% okeānos esošo koraļļu rifu.

Šogad publicēts ziņojums izdevumā "Nature" liecina, ka apdraudētas ir arī divas no katrām piecām abinieku sugām – tātad rādītājs līdzīgs kā kukaiņiem, ap 40%.

Būtiski, ka par daudzām sugām un to situāciju dabā ir pārāk maz informācijas – īpaši, ja runa ir par izmērā nelielām un grūti atrodamām dzīvības formām. Šādas sugas parasti tiek ievietotas kategorijā pie tām, par kurām trūkst datu, un daļa šo sugu pavisam noteikti arī ir kritiski apdraudētas. Izdevumā "Communications Biology" publicētā informācija liecina, ka abinieku gadījumā pat 85% no tām sugām, par kurām trūkst datu, varētu būt apdraudētas, bet citās taksonomiskajās grupās – zīdītāji, rāpuļi – šis rādītājs arī varētu būt ap 50%.

"Live Science" norāda, ka ir grūti noteikt daudzu sugu situāciju arī tāpēc, ka daļa no tām ir ļoti maz izpētīta un pat reizēm nav vēl tikusi pie sava zinātniskā nosaukuma un vietas dzīvo organismu klasifikācijā. Turklāt mēs nemaz nezinām, cik daudz sugu vispār eksistē.

Ir skaidrs, ka šobrīd tāpat esam elitārā kompānijā – ap 99% sugu, kas jebkad dzīvojušas uz šīs planētas, jau ir izmirušas. Taču šobrīd skaidri redzams, kā cilvēka saimnieciskā darbība dažu sugu ardievas var krietni pasteidzināt.

Ja runā par klimata pārmaiņām, daļa sugu, ja tiek dots pietiekami ilgs laiks, tām spēj pielāgoties. Kā piemēru "Live Science" min papagaiļus Austrālijā, kuriem pēdējo 150 gadu laikā knābji kļuvuši lielāki – tādējādi tie spēj labāk regulēt savu ķermeņa temperatūru. Taču ne visas sugas tiks līdzi strauji mainīgajai pasaulei tad, ja pārmaiņas notiek pārāk strauji.