Jauni pierādījumi liecina, ka bijusi arī sestā masveida izmiršana  (2)

99% to sugu (vismaz), kas jebkad apdzīvojušas šo planētu, jau ir izzudušas. Savā ziņā esam visai elitārā klubiņā. Kopš laika, kad uz Zemes parādījās pirmās dzīvības formas, aptuveni četri miljardi dažādu sugu bijušas un izbijušas. Tostarp piecos no mums zināmajām masveida izmiršanas posmiem. Tiesa, tās vairumā gadījumu gan nebija sprādzienam līdzīgs notikums, kas nebūtībā aizslauka visu dzīvo dažu acumirkļu laikā – daļa no šiem periodiem ilga pat miljoniem gadu. Daži gan bija spējāki un attīstījās arī 50 gadu tūkstošu laikā.

Līdz šim uzskatīts, ka pirmā lielā izmiršana sākusies pirms aptuveni 443 miljoniem gadu, kad bojā gāja ap 86% tolaik dzīvojošo sugu. Pēdējo zināmo masveida izmiršanu iezvanīja milzīga asteroīda trieciens apgabalā, kur šobrīd atrodas Jukatānas pussala. Šo slaveno notikumu vislabāk zinām tāpēc, ka rezultātā gāja bojā visi tie dinozauri, kas nav mūsdienu putnu priekšteči.

Taču fosiliju analīze atklāj liecības par vēl kādu agrāk notikušu masveida izmiršanu, kas sākusies pirms 550 miljoniem gadu laikā, kad dzīvības "bums" bija Zemes okeānos. Pirmie gliemjiem līdzīgie radījumi, kas barojās ar mikroorganismiem okeāna gultnē, un pirmie mūsdienu medūzu priekšteči tolaik bija dominējošās dzīvības formas uz Zemes. Taču tad 80% no šīm sugām vienkārši pazuda. Un iespējamais vaininieks – straujš skābekļa koncentrācijas sarukums okeānos.

Zinātnieki jau bija centušies izskaidrot spējo fosiliju dažādības sarukumu laika periodā pirms 550 miljoniem gadu, taču droši nevarēja apgalvot, ka vainojama masveida izmiršana. Viena no versijām bija saistīta ar trilobītu parādīšanos. Tie sākuši konkurēt par pārtiku un resursiem ar Ediakara (Zemes ģeoloģiskās vēstures periods, kas sākās pirms 635 miljoniem gadu) faunu un šajā cīņā uzvarējuši. Otra populāra versija vēsta, ka Ediakara perioda fauna turpināja apdzīvot planētu, taču laikā pirms apmēram 550 miljoniem gadu noticis kas tāds, kas vairs nav ļāvis šo dzīvnieku fosilijām līdz mūsdienām – kādi īpaši nepiemēroti apstākļi.

Lai noskaidrotu, kā skaidrojams "caurums" fosiliju katalogā šajā laika posmā, Virdžīnijas Tehnoloģiju universitātes pēcdoktorants Skots Evanss ar kolēģiem apkopojis prāvu datubāzi par Ediakara perioda fosilijām, kas raksturotas iepriekš publicētos zinātniskajos rakstos. Fosilijas sašķirotas pēc vairākiem parametriem – to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, izmēra, barošanās metodes utt.

Nekas neliecina, ka būtu strauji mainījušies apstākļi, kas var ietekmēt fosiliju veidošanos un spēju saglabāties līdz mūsdienām.

Pamanīta likumsakarība – no izdzīvojušajām ģintīm vairums bija tādu sugu, kurām ir liela ķermeņa virsmas platība attiecībā pret kopējo ķermeņa tilpumu. Šādas uzbūves dzīvnieki vieglāk spēj izturēt apstākļus ar zemu skābekļa koncentrāciju, un arī ģeoķīmiskās liecības vēsta, ka pirms 550 miljoniem gadu okeānā strauji sarucis skābekļa daudzums. Nav gan skaidri zināms, kāpēc tā noticis. Faktori var būt gan spēji pieaugusi vulkāniskā aktivitāte, gan tektonisko plātņu kustības, gan arī asteroīda trieciens.

"Ediakara perioda dzīvnieki ir visnotaļ dīvaini. Lielākā daļa neatgādina neko, ko faunā redzam mūsdienās. Pēc šī izmiršanas perioda planētu sāka apdzīvot dzīvnieki, kas arvien vairāk sāk atgādināt mūsdienās eksistējošos," skaidro Evanss.

Starp citu, eksperti šobrīd arī spriež, vai straujais biodažādības sarukums, ko piedzīvojam šodien, ir kvalificējams kā sestā masveida izmiršana. Argumenti ir gan par, gan pret. Taču ja nupat publicētie secinājumi gūs apstiprinājumu arī tālākā izpētē, tad mūsdienās strīds būtu jau vairs ne par sesto, bet septīto masveida izmiršanu.