Uguns milžu vēderā – snaudošie un aktīvie vulkāni Eiropā un pasaulē

Nesen, piemēram, Kanāriju arhipelāga salā Palmā izvirda vulkāns Kumbre Vjeha. Izvirdums ilga 85 dienas, bet iepriekš šis vulkāns bija dusējis klusu pusgadsimtu. Par laimi gandrīz trīs mēnešus ilgušais izvirdums neprasīja cilvēku dzīvības. Laicīgi tika evakuēti aptuveni septiņi tūkstoši vietējo iedzīvotāju un 500 tūristu. Izvirdums izpostīja vairāk nekā 3000 ēku, bet lava bija noklājusi zemi 1000 hektāru lielā platībā. Lēšams, ka nodarītie materiālie zaudējumi mērāmi ap miljarda eiro apmērā.

Raidījuma "Kanāriju salas: dzimušas ugunī" pirmizrāde būs skatāma 28. februārī pulksten 22 kanālā "National Geographic". Tajā skatītājiem būs iespēja apbrīnot pārsteidzošo dabas spēku. Ekskluzīvos augstas izšķirtspējas kadros būs redzamas arī pārmaiņas, ko izraisījis Kumbre Vjeha vulkāna izvirdums.

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs un vadošais pētnieks Dr. geol. Jānis Karušs skaidro, ka par aktīviem vulkāniem sauc tādus, no kuriem izdalās, piemēram, lava vai gāzu mākoņi, proti, tajos notiek kāda darbība. Tie var būt periodiski aktīvi – reizi mēnesī vai desmitgadē. Neaktīvi vulkāni, savukārt, ir tādi, no kuriem nekas neizdalās un, visdrīzāk, arī neizdalīsies.

"Šobrīd ir skaidrs, ka daudzās vietās, kur kādreiz ir bijuši vulkāni, izvirdumi nekad vairs nenotiks. Piemērs tam ir daudzās salas Klusajā okeānā, arī dažas no Havaju salām, kas ir tālu no augšupejošās mantijas plūsmas. Tur arī vulkāniska aktivitāte visdrīzāk vairs netiks novērota," stāsta Karušs.

Jāpiebilst, ka 2022. gada nogalē Havaju salās pasaulē pirmo reizi 38 gadu laikā notika pasaules lielākā aktīvā vulkāna Maunaloa izvirdums. Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Ģeoloģijas dienesta datiem, Maunaloa kopš 1843. gada ir izvirdis 33 reizes. Iepriekšējais izvirdums reģistrēts 1984. gadā, taču tas neapturēja cilvēkus, kas vēlējās apmesties šajā apvidū. Kopš 80. gadiem iedzīvotāju skaits ir teju dubultojies un šobrīd vulkāna tuvumā dzīvo ap 200 000 cilvēku.

"Cilvēkam nav paredzēts dzīvot vietās, kur ir plātņu robežas. Bet tie, kas dzīvo tādos reģionos daudzās paaudzēs, rēķinās ar to, ka vulkāna izvirdums var notikt. Reizēm pats izvirdums nav tas bīstamākais. Izvirduma rezultātā izdalās indīgas gāzes, kas var uzkrāties zemākās vietās, un arī no tā ir jāuzmanās," brīdina Karušs.

Viens no pazīstamākajiem vulkāna izvirdumiem pasaules vēsturē notika Neapoles līča krastā mūsu ēras 79. gadā. Līdz tam šis vulkāns tika uzskatīts par apdzisušu, un kalna pakājē atradās neskaitāmas apdzīvotas vietas.

Vezuva izvirduma laikā tika pilnībā iznīcinātas pilsētas Pompeji, Herkulāna, Oplonta un Stabija. Pēc mūsdienu aplēsēm toreiz bojā gāja ap 20 000 līdz 25 000 cilvēku.

Nākamais, ļoti spēcīgs Vezuva izvirdums notika 1631. gadā, tas ilga divas nedēļas un paņēma apmēram 1500 cilvēku dzīvības. Turpmāk Vezuva izvirdumi notika ar 10 līdz 30 gadu intervālu. 20. gadsimtā reģistrēti divi – 1906. un 1944. gadā.

Ir izstrādāts arī ārkārtas plāns, kurā izklāstīts, kā evakuēt Neapoles apgabala iedzīvotājus, ja pēc datiem secinātu, ka izvirduma tuvošanās ir nenovēršama. Tomēr, pēc jaunākām zinātnieku prognozēm, nākamais lielais Vezuma izvirdums ir sagaidāms ne ātrāk kā pēc apmēram 100–200 gadiem.

"Mēs nevaram droši apgalvot, ka pēc, piemēram, 50 gadiem notiks konkrēta vulkāna izvirdums, jo tā mehānisms līdz galam tomēr nav izprasts. Mēs varam tikai reaģēt neilgi pirms izvirduma, jo novērojam dažādas parādības, kas liecina par to, ka, visdrīzāk, drīz notiks izvirdums," stāsta Karušs.

Viņš arī piebilst, ka zinātnieki novēro siltumplūsmu magmas kambarī zem vulkāniem, un arī to, kādas specifiskas gāzes izdalās. Ir arī vēl viens uzticams indikators.

"Parasti, kad magma laužas uz augšu un plūst tuvāk Zemes virskārtai, tas saistās ar lokālām zemestrīcēm, kuras zinātnieki novēro ar sensoru palīdzību. Papildus var mērīt arī gravitācijas lauka izmaiņas. Bieži mēdz būt novērojama arī neliela zemes pacelšanās," skaidro pētnieks.

Islande ir viens no tiem pasaules reģioniem, kuros vulkāniskā aktivitāte mūsdienās ir ļoti augsta. Karušs skaidro, ka Islande atrodas uz tā saucamā "karstā punkta", to šķērso robežjosla, kurā notiek Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu savstarpēja attālināšanās.

Šajā Ziemeļeiropas valstī ir apmēram 200 vulkānu, no kuriem 35 tiek uzskatīti par aktīviem. Slavenākais no tiem, protams, ir Eijafjadlajegidls, kurš atrodas apmēram 200 kilometrus uz austrumiem no galvaspilsētas Reikjavīkas. Šis vulkāns tika uzskatīts par snaudošu gandrīz 200 gadus – kopš pēdējā izvirduma 1821. gadā.

Trīs mēnešus ilgušo Kumbre Vjeha izvirdumu Kanāriju salās kāds vietējais politiķis piedāvāja apturēt, iemetot vulkānā spridzekli. Šo ideju daudzi izsmēja, tomēr pasaulē bija gadījums, kad šāds piedāvājums arī ticis realizēts. Proti, 1935. gadā ASV armija ar spridzekļiem centās novirzīt Maunaloa vulkāna lavas plūsmas Havaju salās. Nedēļu pēc spridzināšanas lavas plūsma tik tiešām apstājās.

Tas ļāva ASV militāristiem pavēstīt, ka misija ir izdevusies. Jāatzīmē, ka daudzi speciālisti bija skeptiski, jo uzskatīja, ka lavas plūsma izbeidzās pati no sevis, un ka šis process vienkārši sakrita ar spridzināšanas laiku.

Karušs spriež, ka teorētiski siltumu no vulkāna varētu atsūknēt, lai novērstu izvirdumu. Bet uzsvars uz vārdu "teorētiski" – enerģijas daudzums ir tik liels, ka praksē to realizēt nebūtu iespējams.

Daudz labākas izredzes ir attīstīt tehnoloģijas, kas ļautu šādus izvirdumus prognozēt savlaicīgi, tādējādi dodot vairāk laika evakuēt iedzīvotājus no bīstamās zonas.

Raidījumā "Kanāriju salas: dzimušas ugunī" būs iespēja, neizejot no mājām, sekot līdzi ģeologiem un vulkanologiem, kas pētīja 85 dienas ilgušo izvirdumu. Tāpat būs iespēja uzzināt par Latvijas tūristu iemīļotā galamērķa – Kanāriju salu – veidošanās vēsturi!