Pasaulē smagākais organisms Pando ir briesmās – tas lēnām tiek apēsts

Pando pirmo reizi kā viens organisms tika identificēts 1976. gadā, bet pēc tam periodiski veikti jauni klonālā auga mērījumi. Nosaukumu Pando tas ieguva 1992. gadā. No latīņu valodas to aptuveni var tulkot kā "izplešos". Un tieši tā Pando vairojas. Ģenētiskā analīze liecina, ka šī Amerikas apse ('Populus tremuloides') nu sastāv no apmēram 47 tūkstošiem ģenētiski identisku dzinumu, aizņem aptuveni 43 hektārus un sver sešus tūkstošus tonnu. Nesen "Campus" vēstīja par pasaulē platības ziņā lielāko augu – 'Posidonia australis' sugas jūraszālēm – kas stiepjas 180 kilometru garumā. Taču Pando bieži tiek minēts kā pasaulē smagākais augs.

Kaut individuāli dzimumi parasti "izvelk" līdz kādiem 130 gadiem maksimums, kopumā organisms ir arī ļoti vecs – savulaik izskanēja pat minējumi, ka Pando pirmsākumi meklējami pirms 80 tūkstošiem gadu, bet šobrīd jaunākie modeļi paredz, ka tas ir ap astoņiem līdz 14 tūkstošiem gadu vecs. Aizvien iespaidīgi.

Apses vairojas bezdzimuma ceļā jeb burtiski pašas sevi klonē arī citviet, taču vēl nekur citur nav identificēta kāda klonu kolonija, kas izmērā tuvotos Pando mērogam. Vidēji ASV teritorijā šādi kloni aizņem vien trīs akrus jeb aptuveni 1,2 hektārus.

Pando ir unikāla ekosistēma, kura nodrošina vēl vairāku desmitu sugu eksistenci un sniedz patvērumu un uzturu arī dažādiem dzīvniekiem. Un, kaut tas ir ASV Nacionālā meža dienesta aizsardzībā, Pando tomēr ir apdraudēts. Izciršana tam nedraud, taču vairāki citi riski gan pamazām sūta šo unikālo dabas pieminekli nebūtībā.

Kā vietnē "The Conversation" raksta Ņūkāslas Universitātes biologs Ričards Eltons Valtons, viens no Pando dabiskajiem ienaidniekiem ir brieži un to lielā apetīte. Savulaik ragaiņu skaitu labi regulēja vilki un pumas. Tomēr šobrīd plēsēju skaits ir sarucis, un brieži savairojušies. Pando tiem ir arī izdevīgs patvērums no medniekiem. Ko tas nozīmē augam? Vecākajiem dzinumiem nokalstot un nokrītot, vairāk gaismas sasniedz zemi un veicina jaunu klonālo dzinumu augšanu. Taču tieši šie jaunie dzinumi ir briežu ļoti iecienīta maltīte. Dzinumi ar nograuztām galotnēm drīz iet bojā, un rezultātā lielā daļā Pando platības ir mazs jauno dzinumu īpatsvars attiecībā pret vecajiem dzinumiem, kas ilgtermiņā nozīmē izmiršanu. Vienīgais izņēmums ir daļa, kas pirms vairākām desmitgadēm tika nožogota un kur dzīvnieki klāt netiek – tur notiek veiksmīga reģenerācija, raksta Valtons. Iespējams, jādomā par lielāku teritoriju norobežošanu, tā pasargājot vismaz daļu dzinumu.

Vēl viens no potenciālajiem riskiem ir klimata pārmaiņas – augs sāka iedzīvoties, beidzoties pēdējam ledus laikmetam, un kopš tā laika klimats bijis relatīvi stabils. Kaut nav veikti pētījumi tieši par Pando koloniju, ir dati par apsēm – un tās nav imūnas pret tādām problēmām kā samazināts ūdens daudzums un gadalaiku nobīde, kad pavasarī agrāk iestājas silts laiks. Palielinās arī meža ugunsgrēku riski. Dzinumiem savā starpā par arvien grūtāk pieejamajiem ūdens resursiem (netālu esošais ezers ir ārpus Pando sakņu sistēmas sniedzamības), kolonijai būs arvien grūtāk atjaunoties, prognozē Valtons.

Un tomēr, par spīti visam, šī kolonija ir eksistējusi daudzus gadu tūkstošus, pārdzīvojot gan sausuma periodus, gan arī pa kādam meža ugunsgrēkam, gan arī iepriekš minētos briežus. Tas zinātniekiem un dabas draugiem dod cerību un arī mudina labāk izzināt šo prāvo organismu un tā izturības noslēpumus.