Klods Monē, viens no impresionisma pamatlicējiem, pazīstams ar gleznām, kuru toņi un noskaņa ir dūmakaini, varētu teikt – sapņaini, miglā tīti. Taču, kas ilgstoši uzskatīts par mākslinieka apzinātu "rokrakstu", iespējams, ir pavisam kas cits – reāli efekti, ko radījis gaisa piesārņojums. Monē un laikabiedri gluži vienkārši gleznojuši to, ko redz, vēsta nesen zinātniskajā izdevumā PNAS publicēts pētījums.
Zinātnieki apkopoja un izpētīja aptuveni 100 mākslas darbus, kurus radījis gan Oskars Klods Monē, gan brits Džozefs Melords Viljams Tērners, kura mūža nogale pārklājās ar Monē dzīves sākumu. Tādējādi šie mākslas darbi aptver industriālā laikmeta uzplaukumu. Kā norāda viena no pētījuma autorēm – Anna Lea Olbraita –, Tērners piedzima burinieku ērā un nomira tvaika un ogļu laikmetā. Tādējādi viņa dzīvesgājums sakrīt ar ļoti lielām globālām pārmaiņām cilvēku saimnieciskajā darbībā. CO2 koncentrāciju atmosfērā tobrīd nevarēja izmērīt, taču arī gleznas var būt dokumentālas liecības par to, kas tolaik noticis pasaulē.
Arī ekspresionistu – gan Vinsenta van Goga, gan Edvarda Munka un citu – fiksētas dažādas atmosfēriskas parādības kā momentuzņēmumi. Taču šajā pētījumā zinātnieki lūkoja noskaidrot, kā ilgtermiņā notiekošas vides pārmaiņas var ietekmēt mākslinieku "rokrakstu". Antropogēnas jeb cilvēku radītas aerosolu emisijas 19. gadsimtā pieauga bezprecedenta ātrumā, Eiropā apgriezienus uzņemot industriālajai revolūcijai. Un tas atstāja nospiedumus gan Monē, gan Tērnera darbos.