Barojoši, veselīgi, bet ar problēmu. Pasaulē sācies kukaiņu fermu bums  (6)

Pēc atsevišķām aplēsēm ik gadu fermās izaudzē no 1 līdz 1,2 triljoniem kukaiņu – tā ir iespēja barot cilvēkus un dzīvniekus ar pārtiku, kam ir augsts olbaltumvielu un zems ogļhidrātu saturs un kas var sekmēt cīņu ar klimata krīzi. Taču cilvēki joprojām nezina atbildes uz daudziem jautājumiem par kukaiņiem. Vai tie spēj just? Un, ja spēj, tad ko ar to iesākt?

Kā uzsver Londonas Ekonomikas skolas filozofijas pasniedzējs Džonatans Bīrčs, cilvēci vēl gaida diskusija par kukaiņu labsajūtu. Cūkas, vistas un zivis jau ir atzītas par būtnēm, kas spēj just un piedzīvot dažādas emocijas, bet 2021. gadā pēc Bīrča publikācijas Lielbritānijas valdība atzina, ka arī kalmāri un astoņkāji, krabji, omāri un visi mugurkaulnieki atzīstami par saprātīgām būtnēm ar savu jūtu pasauli.

Kukaiņu gadījumā pierādīt šo spēju ir daudz sarežģītāk, jo no vairāk nekā miljona kukaiņu sugu, kas zināmas cilvēcei, tikai dažām pētīta šī īpašība. Tas nav vienkāršs process – noskaidrot, vai radījums jūt sāpes. Piemēram, līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem zīdaiņus ASV nereti operēja bez narkozes vai ar minimālu anestēziju, jo uzskatīja, ka tie nejūt sāpes.

Ir vairākas pazīmes, kam zinātnieki pievērš uzmanību. Viena no tām – nociceptoru jeb sāpju receptoru esamība. Nociceptoru klātbūtne kukaiņu organismā vēl automātiski nenozīmē, ka tie spēj sajust sāpes. Taču tas vismaz vedina domāt, ka bioloģiski pamatmehānismi sāpju sajušanai piemīt arī vabolei vai tauriņam.

Gandrīz katru reizi, kad zinātnieki cenšas atrast nociceptorus kukaiņu organismā, tas izdodas. Ir pierādīta šo neironu esamība dažām vabolēm, mušām, bitēm un taureņiem. Tāpat zināms, ka vismaz dažiem kukaiņiem šie nociceptori ir sasaistīti ar smadzenēm un ka tiem ir spēja apstrādāt šādu sensoro informāciju.

Tāpat zinātnieki ir novērojuši, ka kukaiņi apkopj savus ievainojumus, bet dažas skudru sugas pat glābj savus biedrus, kas zaudējuši ekstremitātes. Brūču apkopšana ir vēl viens sāpju uztveršanas marķieris.

Fakts, ka konkrētiem kukaiņiem ir atklāti vairāki jutības indikatori, dažiem zinātniekiem ir pietiekams iemesls, lai apgalvotu, ka šie dzīvnieki spēj just nepatīkamus pārdzīvojumus. Tajā pašā laikā nav īsti skaidrs, vai rezultātus par vienu kukaiņu sugu var ekstrapolēt uz visām pārējām.

Visbiežāk šādās fermās audzē circeņus, vaboles un mušas, taču par viņu dzīvi mēs zinām ievērojami mazāk nekā par bišu vai skudru dzīvi. Vēl mazāk pētījumu ir par kukaiņiem, kad tie ir kūniņas stadijā. Lai arī miltu tārpi un melnās dzelkņmušas (Hermetia illucens) kāpuri parasti iet bojā, pirms kļūst "pieauguši", joprojām nevaram būt par 100 procentiem pārliecināti, ka kukaiņi kūniņas stadijā nespēj just sāpes.

Kamēr zinātnieki strīdas par kukaiņu spēju just, to audzēšanas industrija aug griezdamās. Cilvēki kukaiņus ir ēduši gadsimtiem ilgi, taču parasti tos ķēra savvaļā vai izaudzēja salīdzinoši nelielās fermās. Tagad jaunuzņēmumi ceļ milzu rūpnīcas, kur vienā vietā atrodas miljoniem kukaiņu.

Piemēram, franču jaunuzņēmums "Ÿnsect" Amjēnā ceļ rūpnīcu, kurā ik gadu varēs iegūt 200 tūkstošus tonnu kukaiņu mājdzīvnieku un mājlopu barībai. Citi līdzīgi milzu projekti jau darbojas vai tiek būvēti Nīderlandē, ASV un Dānijā.

Taču, ja cilvēce gatavojas rūpnieciskos apmēros audzēt dzīvas būtnes, kas, iespējams, var just sāpes, ir jāizstrādā standarti to humānai turēšanai, norāda zinātnieki.

Pagaidām nav vispāratzītu ieteikumu vai likumu par audzējamo kukaiņu labturību. Eiropas Savienības organizācija, kas pārstāv kukaiņu audzētāju intereses, ir izstrādājusi piecus vadošos principus, kas pārņemti no mugurkaulnieku labturības likuma, taču pamatā uzņēmumi paši izlemj, kā tas varētu izskatīties.

"Par dzīvo būtņu labbūtību ir jārūpējas jau plānošanas stadijā, kad fermas tiek projektētas un būvētas," saka Teksasas valsts universitātes profesors Bobs Fišers, kurš nodarbojas ar kukaiņu aizsardzības jautājumiem.

Viņš norāda, ka fermu projektētājiem ir jāņem vērā daudzi faktori, tostarp temperatūra, gaisa mitrums, apgaismojums, kukaiņu blīvums un pārtika. Pēc zinātnieka teiktā, lauksaimniekiem, kuri audzē kukaiņus, šīs ir inženiertehniskas problēmas, jo viņi grib, lai izdzīvo pēc iespējas vairāk kukaiņu, bet fermu uzturēšana būtu lēta, taču tas viss jebkurā gadījumā nesaraujami saistīts ar dzīvnieku labturību.

Ir arī labas ziņas. Piemēram, dažu kukaiņu kāpuriem patīk dzīvot saspiestībā, saka kukaiņu audzēšanas jaunuzņēmuma "Better Origin" dibinātājs Fotiss Fotiadis, kura uzņēmums atrodas Kembridžā. Viņš izīrē konteinerus ar kastītēm, kurās fermeri var audzēt melnās dzelkņmušas (Hermetia illucens) kāpurus – pa 10 tūkstošiem katrā kastītē tumšā un mitrā vidē.

Problēma tāda, ka mums ir ļoti ierobežots priekšstats par to, kas patīk kukaiņiem. Piemēram, ja melnās dzelkņmušas kāpuriem patīk šaurība, tas nenozīmē, kas tas pats attiecināms uz pieaugušām mušām.

Dažās kukaiņu fermās, piemēram, "Better Origin", nebaro pieaugušas melnās dzelkņmušas, ko izmanto kāpuru vaislai. Taču jaunākie pētījumi rāda, ka mušu mātītes dzīvo ilgāk un dēj vairāk oliņu, ja tās baro.

Ļaut pieaugušiem indivīdiem dēt olas un nomirt – tas pašlaik notiek ar kukaiņiem, līdzīgi kā citās lopkopības nozarēs. Visticamāk, tā arī būs turpmāk, ja vien tirgū neparādīsies iespēja kukaiņiem, kas tiek turēti labākos apstākļos, saka Fotiadis.

Zinātnieki atzīst, ka kukaiņu audzēšanas industrija pārtikai un barībai nekur neizzudīs, un tāpēc mērķis ir nevis mudināt atteikties no tās, bet gan rūpīgāk izturēties pret kukaiņu labturību. Tāpēc svarīgi ir pētīt kukaiņu jutību pret sāpēm – īpaši tām sugām, ko fermās audzē visbiežāk –, kā arī pārskatīt mūsu attieksmi pret to, kādiem dzīvniekiem pienākas mūsu līdzjūtība.