Desmit kilometri? Divdesmit? Cik lieli uz Zemes var 'izaugt' kalni  (1)

Ir vairāki mehānismi, kas uz mūsu planētas rada kalnus. Divi galvenie – tektonisko plātņu sadursmes un vulkāniskā aktivitāte. Tektonisko plātņu sadursmju iznākumi arī ir dažādi. Var notikt, piemēram, subdukcija – process, kad viena plātne paslīd zem otras. Taču, tēlaini izsakoties, ja plātņu "spēku samērs" ir vienāds, neviena no tām nepaslīdēs zem otras – tām ir līdzīgs blīvums, masa. Šādu kontinentālo plātņu sadursmju vietās iežiem Zemes garozā bieži vien nav cita ceļa, kā vien tikt dzītiem uz augšu. Plātnēm turpinot spiesties vienai pret otru, kalni attiecīgi kļūst augstāki. Piemēram, Himalaji, kur atrodas vairākas planētas augstākās virsotnes, izveidojās Eirāzijas un Indijas kontinentālo plātņu sadursmes zonā. Gan Everests, gan planētas otra augstākā virsotne K2 ir iespaidīgi kalni un tuvojas deviņu kilometru atzīmei. Vai teorētiski tie varētu "izaugt" vēl augstāki? Cik vispār ir kalnu augstuma maksimālā robeža uz Zemes – to šķetina portāls "Live Science".

Oregonas Universitātes ģeofiziķis Džīns Hamfrijs izdevumam skaidroja, ka kalni tik tiešām varētu būt vēl augstāki par Everestu, taču ne gluži 15 vai vairāk nekā 20 kilometri, kā Olimpa kalns uz Marsa. Šeit darbojas vairāki faktori, kas liedz kalniem "augt" bezgalīgi, pat ja kontinentālās plātnes nebeidzami turpinātu spiesties viena pret otru. Pirmkārt, darbojas Zemes gravitācija. Jo augstāka akmeņu "čupa", jo grūtāk un grūtāk tai kļūt vēl augstākai. Šādām kalnu grēdām būs tendence saplakt un vērsties plašumā, ne augstumā. Hamfrijs to salīdzina ar mīklas klaipu – uzlikts uz galda, tas lēnām saplaks. Iežiem spiežoties uz augšu, kalns kļūst arvien masīvāks. Kādā brīdī spēks, kas šo procesu virza, plātnēm turpinot spiesies vienai pret otru, vairs nespēj pārmākt gravitāciju. Ja pati Zeme būtu mazāk masīva, tas, nemainoties visiem citiem nosacījumiem, ļautu kalniem būt vēl augstākiem. Svarīgi arī, cik stipra ir pamatne zem kalna.