Klimats mainās. Arī Latvijā vasarās arvien biežāk novērojam karstuma viļņus, kad gaisa temperatūra pat naktī ir virs 20 grādiem pēc Celsija, pēcpusdienās pat pārsniedzot 30 grādus. Laikapstākļi ir kļuvuši nepastāvīgāki arī ziemā, kad dažos gados noturīga sega Latvijas teritorijā nav izveidojusies. Pavisam nesen, 2020. gadā, Latvijas rietumu piekrastē ziema faktiski neiestājās – Rucavā un Liepājā sniega sega biezāka par vienu centimetru fiksēta attiecīgi četras un trīs stundas. Šīs kalendārās ziemas vidējā gaisa temperatūra bija par 5.7 grādiem augstāka nekā klimatiskā norma (vidēji periodā no 1981. līdz 2010. gadam). Mainās arī nokrišņu režīms, kam ir būtiska nozīme uz kopējo ūdens aprites ciklu.
Dabā ūdens atrodas nemitīgā kustībā, ko sauc par ūdens aprites ciklu. Mērenā klimata un līdzenumu apstākļos kā Latvijā nokrišņu ūdens pārsvarā iesūcas augsnē. Savukārt augsnē ūdens ceļi sazarojas. Ievērojamu, iespējams, pat lielāko ūdens daļu, kas nonāk augsnē, ar saknēm uzņem augi, un tālāk tas atgriežas atmosfērā, iztvaikojot caur augu lapām. Šo parādību sauc par transpirāciju. Cita augsnes ūdens daļa dažu stundu, dienu vai nedēļu laikā atgriežas virszemē, izplūstot mazos strautiņos, upītēs vai meliorācijas sistēmā – drenās un grāvjos. Visbeidzot samērā neliela augsnes ūdens daļa nonāk gruntsūdeņos un pēc tam dziļākos pazemes ūdens nesējslāņos – porās starp smilšakmeņu smilts graudiņiem un dolomītu plaisās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
