Latvijā pēta pazemes bioloģisko internetu jeb augu 'sarunas'

Ja mēs sarunas tēmu aplūkojam mazliet shematiski, tad līdz pagājušā gadsimtam deviņdesmitajiem gadiem, kad parādījās "Wood Wide Web" koncepcija, likās, ka augi klusē. Lai arī ko jēdziens "klusē" nozīmētu. Savukārt kopš tā laika ir parādījušies pētījumi, kas vedina domāt, ka augi nepārtraukti, atvainojos, tarkšķ. Es sekoju tēmai populārzinātnisko tekstu līmenī un pēdējo dažu mēnešu laikā esmu lasījis, ka augi stresa situācijās "sprakšķ" ultraskaņas diapazonā, ka augi apmainās ar elektriskiem signāliem. Un tad mums jau kādu laiku ir zināms par mikorizas tīklojumiem kā saziņas starpnieku. Šā garā ievada īsais rezumējums: par ko mēs runājam jūsu projekta gadījumā?

Tas, ko mēs tiešām zinām – augiem ir sistēmiski signāli. Proti, augs prot atpazīt dažādus uzbrukumus, kairinājumus, stimulus, un atbildes reakcija ir ne tikai lokāla – piemēram, vienas lapas robežās – šis signāls iet arī uz citām auga daļām. No lapām uz saknēm, no saknēm uz citām saknēm un tā tālāk. No pazemes uz virszemi un otrādi. Mēs zinām, ka ir virkne konkrētu signālu devēju un iesaistīto spēlētāju. Tie ir, teiksim, šūnas līmenī – piemēram, tās var būt kalcija viļņu izmaiņas. Mēs pat esam iemācījušies tos vizualizēt. Mēs esam sapratuši, ka ir elektriskie impulsi. Piemēram, ar to nodarbojas grupa Lozannas Universitātē, kur aizritēja mans pēcdoktorantūras laiks. Viņi var pielikt elektrodus dažādās augu daļās un redzēt, kā notiek membrānu depolarizācija un kā tam pakārtoti pēc tam seko gēnu aktivitātes izmaiņas un metabolītu izmaiņas. Metabolīti sevī ietver to, ko mēs saucam par augu hormoniem – tās ir signālmolekulas, kas pārvietojas audos, un tās jau var ierosināt sistēmiskas reakcijas. Tiesa, runa ir nevis par sekundēm vai minūtēm, bet par stundām vai diennaktīm.