Akvakultūra nav tikai zivis vien – apmēram 300 zinātnieku no 33 valstīm strādā starptautiskā programmā, kur pēta aļģu izmantošanu uzturā un enerģētikā. Latviju šajā projektā pārstāv Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta pētniece Karīna Bāliņa, ar kuru Latvijas Universitātes izdevuma "Alma Mater" jaunākajā numurā sarunājas Māris Zanders.
Redzot projekta "Ulva: rītdienas jūras labība, modelis inovatīvai marikultūrai" vēstījumu, kas šīs jūras aļģes apzīmē par "rītdienas labību", man ir divējādas izjūtas. Japānas un, šķiet, arī citu Āzijas valstu kultūras jūras aļģes uzturā lieto jau kādu laiku – tas nav nekāds jaunums. Un, lūk, arī Eiropas valstis ir it kā "pamodušās". Kas bija impulss tam, lai tik prāvi pētnieku spēki pievērstos šai tēmai?
Patiesībā nav tā, ka šī iniciatīva būtu pirmā. Es noteikti zinu, ka interese par makroaļģēm Eiropā ir jau vismaz desmit gadus. Pareizāk būtu teikt, ka šī interese pieaug un pieaug. Ja salīdzina ar Āzijas valstīm, tad vienkārši jāatceras, ka mums līdz šim nav trūcis cita, ko ēst, nav bijis tāda spiediena meklēt kaut ko citu. Mums vienmēr ir bijuši pieejami kvieši, kartupeļi, un tie, protams, ir pieejami joprojām, bet skaidrs arī, ka cilvēku daudzums pasaulē pieaug. Var sevi mierināt, ka Eiropā jautājums par pieeju pārtikas resursiem nav tik sāpīgs kā citos pasaules reģionos, bet kāpēc gan nepaskatīties uz ūdens resursu, lai varbūt kaut ko papildus pievienotu. Tāpat interesi rada jautājums, vai cilvēki Japānā tik ilgi dzīvo tāpēc, ka viņi ēd jūras aļģes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
