Mežacūka
Ilgstoši zinātnieki uzskatīja, ka paaugstināta radioaktivitāte Bavārijā dzīvojošajām mežacūkām ir Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas sekas. Tomēr laika gaitā citu reģionā mītošo meža zvēru organismā radioaktīvo izotopu kļuva arvien mazāk, bet tieši mežacūkas palika tikpat radioaktīvas kā iepriekš. To nodēvēja par "mežacūku paradoksu", un nu pētnieki, šķiet, beidzot atklājuši iemeslu.

Bavārija Vācijas dienvidaustrumos bija viens no reģioniem, kuru piesārņoja radioaktīvie izmeši pēc 1986. gadā notikušās eksplozijas Čornobiļas atomelektrostacijā. Vidē nonāca dažādi radioaktīvie izotopi, piemēram, jods-131, stroncijs-90, cēzijs-134 un cēzijs-137.

Joda-131 pussabrukšanas periods jeb laika posms, kurā caurmērā puse no sākotnējiem vielas atomiem sabrūk, ir astoņas dienas. Stroncijam-90 un cēzijam-137 tas ir attiecīgi 29 un 30 gadi. Ņemot vērā šo laika periodu, Bavārijā dzīvojošo mežacūku radioaktivitātei arī vajadzēja sarukt, kā tas novērots citos dzīvniekos. Tomēr nekā – cūkas kā bija, tā palika radioaktīvas, un to gaļa vairumā gadījumu pārsniedz Vācijā noteikto pieļaujamo radioaktīvā cēzija normu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!