Augusta otrajā pusē un septembra sākumā mediķu aprūpē nonākuši vairāki cilvēki, kas saindējušies ar raksta titulbildē redzamajām zaļajām mušmirēm. Diemžēl viena cilvēka dzīvību Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) speciālisti vairs nespēja glābt. Sekas tam, ka katlā liec to, ko nepazīsti. Diemžēl reizi pa reizei cilvēki indīgu un ēdamu sēņu atšķiršanā paļaujas uz apšaubāmām metodēm, kas reiz saklausītas no vecvecmāmiņām. Viena no tām ir metode ar sīpolu. Padomu taujājām sēņu ekspertei, Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģei Initai Dānielei.
"Nu, bet kā lai tādām skaistulēm paiet garām?" kolēģe redakcijā atbild uz manu jautājumu par to, ko cilvēks vispār var iesākt ar n-tajiem spaiņiem sēņu. Kaut ko samarinēt, kaut ko sacept, bet kurš tās visas var apēst? Un tomēr – kārtīgs latvietis, šķiet, tiešām sēnei mežā garām paiet nespēj. Mans ieteikums "sēņot", atradumus nofotografējot un atstājot mežā, netika uztverts nopietni. Tam vajagot pārcilvēcīgu gribasspēku, kāds ir vien retajam mežā gājējam. Labi, lai tik sēņo. Galvenais – ar prātu. Ja nepazīsti, tad grozā neliec!
Pēc tam, kad RAKUS paziņoja par zaļās mušmires upuriem, sarunā ar kolēģiem izskanēja viena "tautas metode", kā varot atšķirt indīgas sēnes no ēdamām. Proti, katlā ar sēnēm jāieliek arī baltais sīpols. Kopš sendienām esot ļaudis, kas tic – ja vārīšanas laikā sīpols maina krāsu un kļūst tumšāks vai pat melns, tad katlā atrodoties arī indīga sēne.
"Tās ir pilnīgas un galīgas muļķības," mikoloģe Dāniele atbild, pat pirms tā īsti līdz galam biju pabeidzis jautājumu. "Kāpēc cilvēki tā iedomājas? Ir savienojumi, kas var dot to krāsojumu, bet tam nav nekāda sakara ar indīgumu."
Kā skaidro eksperte, jebkura krāsas maiņa – vai sēne maina krāsu, vai ūdens, vai sīpols – nekādi nav saistīta ar indīgumu. Ir sēnes, kas vārot kļūst rozā, ir, kas melnē, ir, kas griežot maina krāsu vai iespieduma vietās. Bet tā nevar atšķirt ēdamas sēnes no indīgām. Vēl jo vairāk – Dāniele uzsver, ka nav tādas uzticamas, vienojošas pazīmes, kas ļautu nekļūdīgi atšķirt visas ēdamās sēnes no visām indīgajām. Tas ir mīts, ka visām indīgajām uz kātiņa ir gredzentiņš, kā daļai mušmiru. Šāds gredzentiņš mēdz būt arī ēdamām sēnēm, piemēram, atmatenēm. Un vārīšanas laikā melnē arī ēdamas sēnes, piemēram, arī daļa bērzlapju.
Ir tikai viens uzticams veids, kā pasargāt sevi no smagām sekām – ja par 100% nav pārliecības, ka sēni pazīsti un ka tā ir ēdama, tad atstāj to mežā. Neviens sēņu skaita rekords nav smagu aknu bojājumu vērts.
Par citiem mītiem, kas saistīti ar sēnēm, ar RAKUS toksikologu Robertu Stašinski un mikoloģi Initu Dānieli "Campus" savulaik runāja arī podkāstā "Zinātne vai muļķības":
Mikoloģes Initas Dānieles neparasto un ēdamo sēņu TOP 10
Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele nosaukusi savu "muļķu drošo" ēdamo sēņu TOP desmitnieku. Visas desmit sēnes cepamas bez vārīšanas!
'Pirms ēšanas uzrakstīšu testamentu.' Mikoloģe Inita Dāniele komentē jokus par sēnēm
Sēņošanas sezonā ik gadu diemžēl tiek reģistrēti arī saindēšanās gadījumi. Internetā ir redzēti "speciālistu" ieteikumi, ka riekstu smarža vai tas, ka sēni sacaurumojuši tārpi vai gliemji, ir radītājs, ka tā noteikti ir ēdama. Vai ir iespējams atpazīt indīgas sēnes? Un kāpēc jociņi par saindēšanos ar sēnēm nav patiesi? Skaidro Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniele.
Kuras ir bīstamākās sēnes Latvijā un kā sevi pasargāt no saindēšanās
Pieturoties salīdzinoši siltam un mitram laikam, mežā atrodams liels daudzums dažādu sēņu, kas tiek lasītas notiesāšanai un atrādīšanai sociālo tīklu platformās. Kamēr lielākā daļa cilvēku zina, kādas sēnes ir salasījuši un lieki neriskē, groziņā liekot kaut ko svešāku, ik gadu notiek arī cilvēku saindēšanās ar meža veltēm. Kā saprast, vai sēne ir indīga un kā sevi pasargāt?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
