Kaķis
Bet protams, ka dzīvnieki sapņo! Kaķis miegā ķer peles, jo kā gan lai citādi izskaidro ķepu un ūsu raustīšanu. Un arī suns sapņo – tie smilkstieni nevar būt tāpat vien! Varbūt redz saimnieku aizbraucam uz darbu? Šķiet, ka jautājums atbildēts, lieta slēgta. Taču tur, kur runa ir par tādiem augsta līmeņa apziņas procesiem kā sapņi, nekas nav tik vienkārši. Kā zināt, ka dzīvnieki tiešām pieredz ko līdzīgu mūsu sapņiem – vizuāliem un audiāliem tēliem, bieži ar sevi kā centrālo tēlu tajos? To mēģinājis noskaidrot Sanfrancisko Štata universitātes filozofs un grāmatas "Kad dzīvnieki sapņo: dzīvnieku apziņas apslēptā pasaule" autors Deivids Penja-Guzmans.

Penja-Guzmans par savu darbu pērn izvērstā sarunā diskutējis Čikāgas Universitātes podkāstā "Big Brains" un uzsver – bieži šādu pētījumu klupšanas akmens ir mūsu tendence par prātu domāt tikai no savas perspektīvas. Proti, domājot par citu dzīvu būtņu pieredzi, tostarp sapņiem, izejam no starta pozīcijas "kā sapņo cilvēks". "Taču jāatceras, ka cilvēka prāts ir tikai viens no daudziem jo daudziem prātiem, ko evolūcijas gaitā radījusi daba. Protams, esam visvairāk pieķērušies cilvēka prātam, jo tas ir mūsu, tomēr nav nekāda objektīva iemesla uzskatīt, ka tas ir vienīgais vai ar augstāko apziņu apveltītais," spriež Penja-Guzmans.

Kā zinām, ka cilvēki sapņo? Ļoti vienkārši. Paši to pieredzam, un citi arī to pieredz, turklāt par šo pieredzi var komunicēt mums saprotamā veidā. "Man nesen bija ļoti nepatīkams murgs!" Vai arī – "tu neticēsi, bet es tevi tieši vakar redzēju sapnī!" Taču dzīvnieki mums par saviem sapņiem, ja tādi ir, pastāstīt nevar. Viss, ko redzam, ir ķepu raustīšanās miegā vai, piemēram, nesen dokumentētais un ļoti interesantais gadījums, kur aizmidzis astoņkājis, šķiet, murgā atkaujas no neesoša uzbrucēja – šļāc tinti, vicinās ar taustekļiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!