Vai dzīvnieki redz sapņus? Atbilde ir sarežģītāka par kaķa ķepu raustīšanos miegā  (2)

Penja-Guzmans par savu darbu pērn izvērstā sarunā diskutējis Čikāgas Universitātes podkāstā "Big Brains" un uzsver – bieži šādu pētījumu klupšanas akmens ir mūsu tendence par prātu domāt tikai no savas perspektīvas. Proti, domājot par citu dzīvu būtņu pieredzi, tostarp sapņiem, izejam no starta pozīcijas "kā sapņo cilvēks". "Taču jāatceras, ka cilvēka prāts ir tikai viens no daudziem jo daudziem prātiem, ko evolūcijas gaitā radījusi daba. Protams, esam visvairāk pieķērušies cilvēka prātam, jo tas ir mūsu, tomēr nav nekāda objektīva iemesla uzskatīt, ka tas ir vienīgais vai ar augstāko apziņu apveltītais," spriež Penja-Guzmans.

Tieši tāpēc, rakstot akadēmiskus darbus par dzīvnieku miegu un prāta funkcionēšanu miega laikā, pētnieki bieži vien bijuši ļoti piesardzīgi un metuši lielu līkumu vārdam "sapņošana", ko pārsvarā gan saistām ar cilvēkiem. Penja-Guzmans, pārskatījis prāvu apjomu publikāciju par šo tēmu, secinājis, termini "sapņi" un "sapņošana" biežāk pētījumos par dzīvniekiem sākuši parādīties vien pēc 2020. gada. Viņaprāt, iemesls bijis nevēlēšanās piedēvēt dzīvniekiem augsta līmeņa apziņas funkcijas.

Kā tad izmērīt pieredzi, par kuriem dzīvnieki pastāstīt nevar? Penja-Guzmans pierādījumus iedala trīs kategorijās. Pirmā ir elektrofizioloģiskā aktivitāte, proti, smadzeņu elektriskās aktivitātes mērījumi (EEG jeb elektroencefalogramma). Salīdzinot nomodā esošu dzīvnieku smadzeņu elektrisko aktivitāti ar aizmigušu dzīvnieku smadzeņu aktivitāti, var izdarīt šādus tādus secinājumus. Ja tā vietumis cieši sakrīt, var spekulēt, ka dzīvnieka smadzenēs notiek nomodam līdzīgi procesi, varbūt tiek "izspēlēta" kāda nomodā piedzīvota situācija vai darbība. Piemēram, pirms pāris gadu desmitiem veikti pētījumi liecina, ka Austrālijā dzīvojošajiem putniņiem zebru amadīniem smadzeņu aktivitāte miegā reizēm perfekti sakrīt ar aktivitāti nomodā, kad tie dzied savu dziesmu. Neironi sūta signālus tieši tādā pašā secībā. Toreiz pētnieki gan negāja tik tālu, lai apgalvotu, ka zebru amadīni sapņo par vīterošanu, un šo smadzeņu aktivitātes sakritību raksturoja kā algoritmisku, nevis kā sapnim līdzīgu piedzīvojumu. Prasti izsakoties, šāda viedokļa piekritēji norāda, ka putniņš par savu dziesmu sapņoja ne apzinātāk kā tavs dators, fonā darbinot visu nepieciešamo programmatūru, lai tu lasītu šo rakstu. Vienkārši konkrēta instrukciju izpilde, bet bez apzinātas šo instrukciju "piedzīvošanas". Penja-Guzmans šim uzskatam nepiekrīt.

Otrā pierādījumu kategorija saistāma ar dzīvnieku uzvedību miegā. Viņš atkal atsaucas uz samērā seniem pētījumiem, kas veikti 90. gados. Tolaik primatoloģe Kimberlija Mukabī bija iemācījusi šimpanzēm komunicēt zīmju valodā, izmantojot dažādus žestus. Ar videokamerām vērojot šimpanzes miegā, fiksēts, ka reizēm tie žestikulē. Un nevis kaut kā, bet izmantojot zīmju valodu. Daļa no žestiem ir visai specifiski, un, kā uzskata Penja-Guzmans, ir visai maza varbūtība, ka šimpanzes miegā tos parādījušas nejauši. Interesants gadījums bija ar šimpanzi, kas miegā prasījusi kafiju. "Kā vispār šimpanze lai zina, kas ir kafija?" podkāstā vaicā Penja-Guzmans. Lūk, par šo dīvainību viņš sazinājies ar profesori Mukabī, kura atbildēja: "Lieta tāda, ka mēs tiešām šimpanzes mēdzām cienāt ar kafiju. Un laika gaitā tās iemācījās, kas ir kafija un iemācījās arī to paprasīt." Ir skaidrs, ka savvaļā dzīvojošas šimpanzes šādus žestus miegā nerādītu, uzsver grāmatas autors. "Tātad, viņu sapņi ir nevis no evolūcijas aspekta nozīmīgi – bēgt no plēsēja vai nomedīt maltīti –, bet sociāli un kulturāli, dzīves laikā iegūti."

Visbeidzot trešais arguments ir saistīts ar pētījumiem no vēl senākas pagātnes – 60. gadiem. Franču neirozinātnieks Mišels Juvē toreiz prātojis, kā nākas, ka mēs, cilvēki, miega laikā savus sapņus neizdzīvojam fiziski – neskrienam, nežestikulējam. Kas ir tas, kas aptur mūs no sapņu izdzīvošanas ar visa ķermeņa kustībām? Viņš secināja, ka smadzenēs jābūt kādam reģionam, kas atbild par mūsu ķermeņa "bloķēšanu" un tā dēvēto atonijas stāvokli, kamēr esam REM jeb miega ar ātrajām acu kustībām fāzē. Juvē izdevās atrast un izoperēt kaķiem to smadzeņu daļu, kas atbild par ķermeņa "bloķēšanu", un – voila! – aizmidzis kaķis ne tikai nedaudz raustījis ķepas vai ieņaudējies, bet lēkājis apkārt, ar ķepām gaisā ķerstot iedomātu medījumu.

Viņš min arī citus piemērus, kur kaķi miegā pēkšņi pieglauž ausis, atiež zobus, kā tas būtu raksturīgs, ja dzīvnieks ir no kaut kā nobijies un gatavojas aizstāvēties. Viņaprāt, tas ir pietiekams pierādījums tam, ka arī citu zīdītāju miegs ir ciklisks un ka tam ir fāze, kur ķermenis ir neaktīvs, bet smadzenes – aktīvas.

"Tas, ko es mēģinu ar savu darbu panākt, ir – uzburt ainu, kur citiem dzīvniekiem arī ir dziļa sajūtu pasaule," podkāstā bilst filozofs. Viņaprāt, savulaik akadēmiķi izvairījušies minēt sapņošanu saistībā ar dzīvniekiem tālab, ka tas aktualizētu veselu virkni ētisku un filozofisku jautājumu par dzīvnieku labturību un mūsu attieksmi pret tiem.

Pagaidām gan vēl nav cietu pierādījumu tam, ka dzīvnieki redz sapņus tieši tā un tādus, kā to saprotam mēs. Vai tie ir vizuāli, subjektīvi un ar mums šīs miega vīzijas centrā? Nav izslēgts, ka par augstāk minētajām darbībām atbildīgie smadzeņu procesi var notikt arī tāpat, bez ļoti dziļas šo notikumu piedzīvošanas. Taču jau atkal – ne vienmēr uz visiem jautājumiem var atbildēt, tos aplūkojot caur cilvēka prāta prizmu.