Kaut kas tik ikdienišķs un katram kaķa saimniekam pazīstams kā murrāšana izrādās ļoti piņķerīga lieta, ja jāatbild uz jautājumu – kā kaķi to panāk? Vīnes Universitātes balss pētnieks Kristiāns Herbsts ar kolēģiem met izaicinājumu līdz šim plaši izplatītam uzskatam, ka murrāšanas pamatā ir aktīvas muskuļu kontrakcijas.
Salīdzinot ar saviem daudz lielākajiem radiniekiem – tīģeriem, lauvām, leopardiem un citiem – mājas kaķi ir "kabatas izmēra" plēsēji. Tikpat izmanīgi un veikli, bet daudz mazāki. Arī to balss saites, saprotams, ir daudz īsākas nekā lauvai vai tīģerim – dzīvniekiem, kas spēj gan biedējoši rūkt, gan izlaist ārā tādu rēcienu, ka sirds apmetīs kūleni pat visdrosmīgākajam. Gluži kā ar stīgām ģitārai, jo resnāka un garāka stīga, jo zemāka tās frekvence un zemāka skaņa, kad stīgu paraujam. Kā kaķi ar īsām balss saitēm spēj radīt ļoti zemas skaņas ar frekvenci, kura reizēm ir pat uz cilvēkam sadzirdamā diapazona zemākās robežas – ap 25 līdz 30 herciem?
Labu laiku tika uzskatīts, ka murrāšana ir aktīva darbība, un dzīvnieks apzināti sasprindzina muskuļus, lai to panāktu. Taču Herbsts ar kolēģiem tika pie iespējas laboratorijā izpētīt astoņu mirušu mājas kaķu balsenes. Pētnieki cauri tām virzīja silta, mitrināta gaisa plūsmu, un bez jebkādas muskuļu kontrakcijas visos astoņos gadījumos bija iespējams panākt, ka balsenē esošās balss saites vibrē ar 25-30 hercu frekvenci, kas atbilst murrāšanas skaņas frekvencei. Muskuļu darbība nav nepieciešama, lai kaķis murrātu – Herbsta komandas darbs liecina, ka tā ir pasīva aerodinamiska kaķa balss aparāta funkcija. Kā to raksturoja vietne "Science Alert", kaķa murrāšana notiek "autopilotā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
