Piecas dzīvnieku superspējas, par kurām varam vien pasapņot  (1)

Pretēji populārajam uzskatam, sikspārņi nav akli. Teiciens "akls kā sikspārnis" biežāk gan lietots angliskā versijā. Latviešu analogs varētu būt "akls kā kurmis". Lai vai kā, tas nostiprinājis mītu par to, ka sikspārņi ne vella neredz. Iespējams, šāds uzskats radies viņu reizēm haotiskās lidināšanās dēļ. Pasaulē ir vismaz 1300 sikspārņu sugu, un pētījumi liecina, ka daudzu šo sugu pārstāvji redz itin labi. Turklāt tie, kas barojas ar nektāru, nevis medī insektus, sikspārņiem raksturīgo superspēju neizmanto vispār.

Tā, protams, ir eholokācija jeb spēja orientēties vidē, uztverot paša radītos ultraskaņas signālus, kas atstarojas no objektiem. Faktiski tas ir bioloģisks sonārs, kuru sikspārņi izmanto ne tikai tam, lai navigētu, izvairītos no šķēršļiem un atrastu medījumu, bet arī saziņā. Eholokāciju izmanto arī jūras zīdītāji – delfīni un vaļi, kuru "sonārs" ļauj pamanīt objektus daudz tālāk nekā sikspārņiem un dažos gadījumos ir pat ļoti izsmalcināts. Piemēram, ir zināms, ka daži delfīni spēj pat noteikt atšķirību starp galda tenisa bumbiņu un golfa bumbiņu – tās abas ir līdzīgā izmērā, taču būtiski atšķiras blīvums.

Cilvēkiem šādas spējas no dabas nav dotas, taču ir atsevišķi eksperimenti, kuros noskaidrots, ka līdz zināmam līmenim eholokāciju var iemācīties. Tā ne tuvu nebūs tik smalka kā sikspārņiem vai delfīniem, kā arī nav cilvēka maņu un prasmju "pamatkomplektācijā", taču ar atbilstošu treniņu var atvieglot dzīvi vājredzīgiem vai neredzīgiem cilvēkiem.

Ko var nakts redzamības iekārtas, siltumstarojuma kameras, Džeimsa Veba teleskops, kā arī lasis, odi, daļa abinieku un pat zelta zivtiņa, bet nevar cilvēks? Redzēt infrasarkano gaismu! Tas ir elektromagnētiskais starojums, kura viļņa garums ir lielāks nekā redzamajai gaismai, bet mazāks nekā radioviļņiem. Jo sarkanāka gaisma, jo grūtāk mums to saskatīt, līdz vienā brīdī cilvēka acs vairs nespēj to redzēt. Te arī sākas infrasarkanā starojuma diapazons.

To dēvē arī par siltumstarojumu. Jo augstāka ir ķermeņa temperatūra, jo spēcīgāku infrasarkano starojumu tas izstaro. Pie noteiktas temperatūras ķermeņi sāk izstarot arī redzamo gaismu, piemēram, līdz sarkankvēlei vai baltkvēlei sakarsēta dzelzs.

Infrasarkano starojumu spēj redzēt tikai aukstasiņu dzīvnieki. Siltasiņu dzīvnieku acis pašas ir infrasarkanā starojuma avots, un mēs emitējam infrasarkano starojumu. Mums no šīs maņas tik lielas jēgas nebūtu. Arī Džeimsa Veba teleskopu nācās noslēpt no tiešiem Saules stariem, lai tā sensori būtu tik auksti, cik vien iespējams, un paša teleskopa siltums netraucētu uztvert infrasarkano starojumu no tālām galaktikām.

Tiesa, ar dažām no augstāk minētajām ierīcēm cilvēks var iegūt šo spēju – redzēt arī infrasarkanajā diapazonā.

Ja pieliksim pirkstus tur, kur nevajag, "atrausimies" ar strāvu tā, ka otrreiz negribēsies. Paveiksies, ja tiksim sveikā cauri bez paliekošām sekām. Taču šoreiz nav runa par šādu elektrības "sajušanu". Vairākiem dzīvniekiem piemīt spēja sajust elektriskos laukus, kas ļauj tiem pamanīt medījumu apstākļos, kur paļaušanās uz redzi vai dzirdi nav iespējama.

Primāri šī spēja piemīt vai nu abiniekiem, vai ūdens iemītniekiem, jo ūdens ir labāks vadītājs nekā gaiss. Noteiktas delfīnu, haizivju un raju sugas spēj sajust elektriskos laukus. Tomēr ir arī izņēmumi – šāda spēja daļēji piemīt arī bitēm un prusakiem.

Līdzīgi kā ar elektrouztveri, ir arī dzīvnieki, kuri spējot sajust un savā labā izmantot Zemes magnētisko lauku. Pašlaik gan nav galējas un precīzas izpratnes par mehānismiem, kā šī maņa varētu kalpot tādiem kustoņiem kā bites, salamandras, foreles, lapsas, stirnas un govis, bruņurupuči un arī baloži. Taču tiek uzskatīts, ka daži dzīvnieki spēj pat orientēties, izmantojot magnētisko lauku. Itin kā būtu aprīkoti ar bioloģisku kompasu. Daži pētnieki pat uzskata, ka lapsas magnētisko lauku spēj redzēt un izmantot to, lai veiksmīgāk medītu.

Izprast, kā tieši jutība pret magnētisko lauku strādā bioloģskā līmenī, ir visai izaicinošs uzdevums. Iespējams, arī daļa cilvēku spēj reģistrēt izmaiņas magnētiskajā laukā, taču tas notiek neapzināti un, visticamāk, cilvēki to nekādi savā labā neizmanto. "Ja smadzenes nekādi nereaģē uz magnētisko lauku, tad nav arī nekāda veida, kā magnētiskais lauks varētu ietekmēt kāda uzvedību," savulaik izdevumam "Gizmodo" skaidrojis Kalifornijas Tehnoloģiju institūta ģeofiziķis Džozefs Kiršvinks, kurš vairākus gadu desmitus pētījis šos jautājumus.

Gaisma ir šķērsvilnis un svārstās perpendikulāri kustības virzienam, turklāt dara to vienlīdz daudz visos virzienos – gan horizontāli, gan vertikāli un jebkurā citā plaknē. Cilvēki ar polarizatoriem var panākt, ka pilnībā cauri tiek tikai daļa gaismas, kas svārstās konkrētā plaknē. Piemēram, tikai vertikāli vai tikai horizontāli. Ja polarizators laiž cauri tikai gaismu, kas svārstās vertikāli, gaisma, kas svārstās horizontāli, cauri neizspīdēs, un otrādi.

Ikdienā mēs visbiežāk ar polarizatoriem sastopamies, lietojot polarizētās saulesbrilles, kas palīdz mazināt gaismas atspīdumu no ūdens vai spožas, glancēti krāsotas virsmas.

"Kurš vēlas dzīvot mūžīgi?" – šie ir vārdi no grupas "Queen" dziesmas, kas iekļauta arī 1986. gada filmas "Kalnietis" skaņu celiņā. Lai cik neticami, bet nemirstība neeksistē fantastikas filmu pasaulē vien. Arī dabā ir vismaz viens zināms dzīvnieks, kas teorētiski var dzīvot mūžīgi. Un tas nav neviens no tiem, kas parasti saistās ar ilgmūžību, – ne bruņurupucis, ne gliemene vai korallis. Tā ir nepilnu puscentimetru liela medūziņa, kuras arsenālā ir viens ļoti neparasts triks.

Lasīt vairāk