'Esam zaudējuši kontroli, jāgatavojas sekām.' Rietumantarktīdas ledus izkušana ir nenovēršama  (17)

Par Rietumantarktīdas ledus segas sabrukumu pēdējos gados rakstīts daudz. Visbiežāk uzmanību piesaista Tvaitas ledājs, kas iesaukts arī par Pastardienas ledāju un ir dramatisks simbols notiekošajām klimata pārmaiņām. Kopš 1980. gada šis ledājs zaudējis jau ap 540 miljardus tonnu ledus. Tas ir milzīgs un aizņem trīsreiz vairāk teritorijas nekā Latvija. Tam blakus esošais Painailendas ledājs ir vien par 30 tūkstošiem kvadrātkilometru mazāks. Pastardienas ledāja kušana vien manāmi paaugstinātu ūdens līmeni okeānā, taču visas Rietumantarktīds ledus segas nokušana var nozīmēt kāpumu pat par vairākiem metriem. Daudzām piekrastes pilsētām tas nozīmēs katastrofu.

Apvienotās Karalistes Antarktikas pētniecības dienesta zinātnieki nākuši klajā ar skaudru vēstījumu – iespējams, lietas labā neko daudz vairs darīt nevar. Zinātniskajā izdevumā "Nature Climate Change" publicēts pētījums liecina – vienalga, vai izdosies iegrožot sasilšanu un noturēt to zem pusotra vai divu grādu, vai pat trīs grādu robežai. Ledāju kušana Rietumantarktīdā nu ir sasniegusi to kritisko punktu, ka vairs nav apturama.

"Izskatās, ka esam zaudējuši kontroli. Ja mēs gribētu saglabāt šo reģionu tādu, kāds tas bijis iepriekš, tad bija jārīkojas jau pirms vairākām desmitgadēm," vietne "Live Science" citē pētījuma vadošo autori Kaitlinu Notenu. Notena ar kolēģiem, izmantojot jaudīgu superdatoru, modelēja vairākus scenārijus. Pie scenārijiem, ka sasilšanu izdodas noturēt zem 1,5 grāda (un šis mērķis, šķiet, strauji slīd ārā mums no rokām) zem diviem vai zem trim grādiem, ledāju kušanas ātrums būtiski nemazinās. Būtiski ātrāk ledus Amundsena jūras ūdeņos sāktu kust vien tad, ja īstenotos sliktākais scenārijs un temperatūra pakāptos par 4,3 grādiem. Taču arī tad atšķirības kušanas tempā būtu skaidri manāmas tikai pēc 2045. gada.

Pat ja šobrīd ar maģisku pogas nospiedienu pārtrauktu visas siltumnīcefekta gāzu emisijas, polārajos apgabalos iekustinātos procesus tik ātri apturēt nevar. Viens no "riņķa dančiem", kas veicina ledus kušanu, ir jau izkusušais ledus. Proti, ledus baltā virsma ir ļoti atstarojoša un lielu daļu saules gaismas atstaro atpakaļ. Savukārt, jo vairāk ledus izkusis, jo vairāk saulei atsedzas tumšie okeāna ūdeņi, kas siltumu daudz vairāk absorbē un uzkrāj kā tāds gigantisks akumulators. Un, jo siltāki ūdeņi, jo ātrāk kūst ledus. Jo ātrāk kūst ledus, jo mazāk gaismas tiek atstarots atpakaļ un jo straujāk uzsilst okeāns.

Nākotnes perspektīvas nav rožainas, spriež pētījuma autoru komanda. "Pozitīvais šajā visā ir tas, ka situācijas savlaicīga apzināšanās ļaus pasaulei labāk sagatavoties gaidāmajam okeāna līmeņa kāpumam," bilst Notena. Kaut siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošana vairs, iespējams, nespēs apturēt Rietumantarktīdas ledus kušanu, samazināt cilvēku saimnieciskās darbības ietekmi uz planētu aizvien ir kritiski svarīgi. Ūdens līmenis celsies, taču labāk, lai tas notiek par dažiem desmitiem centimetru, nevis par vairākiem metriem.

"Jo lēnākas būs ūdens līmeņa izmaiņas, jo vieglāk valdībām un sabiedrībai būs pielāgoties gaidāmajām sekām," rezumē Notena.

Darbs pie klimata pārmaiņu iegrožošanas var novērst arī citus negatīvus nākotnes scenārijus. Piemēram, ledus segas sabrukšanu Austrumantarktīdā, kas pagaidām bijusi daudz stabilāka par Rietumantarktīdu. Taču arī tur nesen fiksēti satraucoši notikumi.

Pirmo reizi dokumentētajā vēsturē no kontinenta pilnībā atdalījies masīvs šelfa ledājs Antarktīdas austrumu daļā. Līdz šim Austrumantarktīda bija relatīvi stabila, bet lielākā ledus kušana un šelfa ledāju sabrukums novērots Rietumantarktīdā. Šis pavērsiens zinātniekiem liek ieskicēt tostarp arī visai biedējošus nākotnes scenārijus saistībā ar globālā ūdens līmeņa celšanos.

Lasīt vairāk