Ja šo unikālo instalāciju nenopostīs kāda dabas stihija, nesabojās vai apbūves dēļ neaizvāks cilvēki, tad Arizonā pie Tūsonas nākamo tūkstošgadi ainavu iemūžinās neparasta fotokamera. Tā bez šaubām būtu ilgākā ekspozīcija fotogrāfijas vēsturē – viena bilde, kas tapusi 1000 gadus. Kā tas strādā un ko idejas autors ar to grib pavēstīt?

Skaidrs, ka nevienam "aifonam", "androīdam" un vispār nevienai kamerai, kas ir elektroniska, šis nebūtu pa spēkam. Arī parastām analogajām fotokamerām nekas prātīgs nesanāktu. Tie, kas par fotogrāfiju interesējas padziļināti, jau nojautīs, ka runa ir par tā dēvētajām "pinhole" kamerām, kur objektīva vietā ir vien parasts, kameras korpusā izdurts caurumiņš. Pa to iespīdošā gaisma tad arī projicē attēlu uz filmiņas. Tas ir tieši tik vienkārši, ka "pinhole" fotokameru mājās vari izveidot pats. Lūk, te labs izklāsts par tās darbības principiem un padomi, kā tādu uztaisīt.

Viena no "pinhole" kameru raksturiezīmēm – nepieciešams ļoti ilgs ekspozīcijas laiks, jo saņemtās gaismas daudzums, saprotams, ir niecīgs, tāpēc dinamiskas ainas un kustīgus objektus ar šādu paņēmienu īsti nevarēs notvert. Taču ainavām – perfekti!

Neviens gan nav mēģinājis 1000 gadus ilgu ekspozīciju. Šajā gadījumā nederēs arī tradicionāla fotofilmiņa, jo pat pa visniecīgāko caurumiņu tūkstoš gadu laikā iekšā tiktu gana daudz gaismas, lai attēls būtu pārizgaismots. Turklāt vēl visa filmiņu ķīmija – gaisa mitruma, temperatūras svārstību, skābekļa ietekmē gadu garumā viss aizietu "pa pieskari", un diez vai izdotos negatīvu attīstīt un iegūt attēlu.

"Tūkstošgades kameras" radītājs Džonatons Kītss, Arizonas Universitātes filozofs, izmēģinās citu materiālu. Virsma, uz kuras tiks projicēts attēls, apstrādāta ar rozā eļļas krāsu. Izmēģināt un būt drošam par rezultātu nav iespējams, tāpēc viņš cer, ka gadsimtu laikā šis materiāls pakāpeniski noārdīsies, un pa caurumiņu iespīdējusī dienas gaisma atstās uz plāksnes atpazīstamu ainavas nospiedumu.

Ja eksperiments izdosies un kāds vēl par šo instalāciju atcerēsies, tad 3023. gadā plāksne no kameras korpusa beidzot būs jāizņem. Pēc idejas jābūt tā, ka nemainīgās, statiskās ainavas daļas būs atstājušas visasākās kontūras, bet mainīgās struktūras – pie apvāršņa redzamās ēkas –, būs izplūdušas.

Līdzīgi eksperimenti ir bijuši, tikai, protams, ilguši vairākus gadus, ne gadsimtus. Piemēram, Regīna Valkenborga 2012. gadā, kad studēja mākslu Hertfordšīras Universitātes maģistrantūrā, uzstādīja "pinhole" kameru, kas attēlu uzņēma astoņus gadus. Rezultātu vari apskatīt, lasot šo rakstu.

Kītsa kamera uzstādīta uz tērauda staba. Korpusu veido vara cilindrs, bet gaisma cilindrā iespīd pa mazu caurumiņu, kas izdurts plānā 24 karātu zelta plāksnē.

Pie kameras, kas uzstādīta blakus gājēju iecienītai dabas takai, izvietots arī informācijas stends. Kītss uzsver, ka ar šo instalāciju negrib moralizēt par to, kā vajadzētu attīstīties videi šajā vietā. "Tās nolūks ir rosināt mums uzdot jautājumus, veicināt sarunu un parādīt nākamajām paaudzēm, ka mēs par tām domājam," Arizonas Universitātes vietnē citēts idejas autors. "Daudziem skats uz nākotni nav diez ko optimistisks. Ir viegli iztēloties, ka cilvēki pēc 1000 gadiem redzēs tādu Tūsonu, kas ir daudz sliktāka par mūsdienās esošo. Taču tas ir labi, ka mēs to varam šādi iztēloties. Ja mēs to varam iztēloties, mēs varam iztēloties arī citus scenārijus un motivēt sevi rīkoties, lai paši veidotu nākotni," spriež Kītss.

Neviens no mums nepieredzēs rezultātu, un tiešām nav nekādas garantijas, ka instalācija stāvēs tūkstošgadi. Bet pat dažus simtus gadu ilga ekspozīcija nodrošinātu ļoti interesants apskates materiālu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!