Teorētiski šis datu nesējs var saglabāt informāciju miljardiem gadu, turklāt izturēt arī dažādus ekstremālus ārējos apstākļus. Sauthemptonas Universitātes optoelektroniķi "5D atmiņas kristālā" ierakstījuši, iespējams, svarīgāko informāciju, kāda vien var būt – cilvēka genomu. Ja nu nākotnē mūsu vairs nav, vismaz cilvēka "rasējums" saglabāsies. Tas, vai cilvēces bojāejas gadījumā kāds to atrastu un spētu nolasīt, gan ir visnotaļ apšaubāmi.
"Komanda cer, ka kristāls kalpos kā rasējums cilvēces augšāmcelšanai tūkstošiem, miljoniem vai pat miljardiem gadu tālā nākotnē," rakstīts universitātes mājaslapā. Daudz reālistiskāks šķiet cits pielietojums – drošā datu nesējā uzglabāt pasaules apdraudēto augu un dzīvnieku sugu ģenētisko informāciju, līdzīgi kā sēklu bankā Svalbāras arhipelāgā šobrīd tiek uzglabāta lielākā sēklu kolekcija pasaulē gadījumam, ja pēc globālas katastrofas jāatjauno vitāli svarīgi kultūraugi.
Šobrīd vairums plaši pielietojamo datu nesēju ar laiku degradējas. Svarīgu informāciju nevar droši "uzticēt" ikdienā lietotajiem cietajiem un pusvadītāju diskiem. Sauthemptonas Universitātes Optoelektronikas pētījumu centra komanda jau sen strādājusi pie "mūžīga" datu nesēja. Šī tehnoloģija vairs nav jaunums – 2014. gadā viņu radītais kristāls izpelnījās ierakstu Ginesa rekordu grāmatā par "visizturīgāko datu nesēju pasaulē".
Šis materiāls var izturēt kā ekstrēmu salu, tā 1000 Celsija grādu lielu karstumu. To nevar arī tik viegli saplēst – tas spēj izturēt triecienu, kura spēks ir 10 tonnas uz kvadrātcentimetru. Arī ilgstoša radiācija tam nekaitē.
Datus kristālā iegravē ar lāzeriem, veidojot materiālā sīkus, reizēm pat tikai 20 nanometrus (miljardā daļa no metra) izmēra tukšumus noteiktā izkārtojumā un orientācijā. Par 5D jeb 5 dimensiju kristālu pētnieki šo datu nesēju dēvē tāpēc, ka informācija šajās nanostruktūrās tiek iekodēta piecās "dimensijās" – trīs ir telpiskās (garums, platums un augstums), kā arī divas optiskās (tukšumu orientācija un pozīcija).
Visai nelielā izmēra objektā var ierakstīt 360 terabaitus datu. Salīdzinājumam – tipiski mūsdienu portatīvā datora diska ietilpība ir no 500 gigabaitiem līdz vienam vai diviem terabaitiem.
Tas viss ir iespaidīgi, taču zilonis istabā ir – kā hipotētiskie šī diska atradēji tālā nākotnē zinās, kas tas ir un ko ar to iesākt? Uz pirmo jautājumu Sauthemptonas Universitātes pētnieki centušies atbildēt, kristālā iegravējot shematisku piktogrammu. Tas, vai kāds to spēs nolasīt, ir pašlaik neatbildams jautājums. Otrs jautājums – ko ar to iesākt? Vai varam būt droši, ka atradējam būs pieejamas tehnoloģijas, lai kristālā iekodēto informāciju nolasītu? Arī to nezinām.
"Pētnieku darbs ir ļoti iespaidīgs," atzīst ar šo projektu nesaistītais Londonas Impērijas koledžas zinātnieks Tomass Heiniss, kurš strādā ar DNS informācijas uzglabāšanas pētījumiem. Tomēr viņam ir šaubas tieši par to, vai kāds uzglabāto informāciju spētu nolasīt un izprast. "Kam tas tiek darīts? Nākotnes paaudzēm. Labi, pieņemsim. Bet kā tās zinās, kā šo informāciju nolasīt? Vai pēc simtiem gadu būs pieejama šī ierīce, kas to spēj? Es knapi varu paklausīties mūziku savā 10 gadus vecajā "iPod"," uz tehnoloģiju straujo attīstību un veco tehnoloģiju iziešanu no aprites norāda Heiniss.
Datu nesējs nu glabājas laika kapsulā alā Austrijā. Var jau būt, ka reiz noderēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
