Džims Lils ir kantrī ģitārists no Nešvilas, ASV. Kaut savu instrumentu viņš pārvalda brīnišķīgi, tā ir sanācis, ka lielāku atpazīstamību Lils šobrīd izpelnījies nevis ar hitiem populārākajās raidstacijās vai straumēšanas platformās, bet ar saviem video "YouTube", kur mūziķis eksperimentē ar skaņu un vienu pēc otra zem lupas palicis ģitāristu Svēto Grālu – perfekto ģitāras toni. Pēdējais no šiem eksperimentiem ir visvērienīgākais. Savu izrūsējušo auto, ko meistars atteicās remontēt, Lils pārveidoja par ģitāru.
Tembrs ir skaņai raksturīga, īpatnēja nokrāsa, kas pat vienāda augstuma skaņas ļauj atšķirt vienu no otras. Tieši tembrs ir tas, kāpēc vairums cilvēku nekļūdīgi var pateikt, kura skaņa nospēlēta uz klavierēm, kura uz ģitāras vai trompetes. Pat ja nots ir viena un tā pati. Taču arī viena un tā pati nots uz dažādām ģitārām neskan identiski. Šeit var runāt par jau smalkākām niansēm, ko gan angliski, gan latviski var dēvēt par toni. Ar to saprot gan skaņu ar labi uztveramu augstumu, gan šajā kontekstā – skaņu ar noteiktām īpašībām, "nokrāsu".
Tie, kas aizraujas ar ģitārspēli, zinās, ka šajā kopienā "perfektā toņa" meklējumi tiešām ir gluži kā mītiskais Svētais Grāls. Katram ir savs priekšstats par to, kāds tad ir perfektais tembrs un kādi faktori to ietekmē. Koks, no kā izgatavots ģitāras korpuss un grifs. Jo eksotiskāks un dārgāks, jo biežāk forumos lasāms, ka tieši šis koks nodrošinās lielisku skanējumu. Protams, arī stīgas, pastiprinātāji un skaļruņi. Nereti jo dārgāk, jo labāk skanot. Tāda ir arī džima Lila pieredze jaunībā, kad viņš sācis aizrauties ar ģitārspēli.
"Problēma bija – vairums no tiem skaņdarbiem un skaņām, kas iedvesmoja mani sākt radīt mūziku, radīti, pielietojot ārkārtīgi dārgus un grūti pieejamus instrumentus un aprīkojumu. Es nepiedzimu bagāts. Man nebija vectēvs, kurš zem gultas no 1952. gada glabājis savu veco, dārgo ģitāru. Tāpēc es allaž bažījos, ka tieši ierobežotas finanses būs tā barjera starp mani un mūziku, kādu vēlos radīt," Lils raksta populārzinātniskajā žurnālā "Scientific American".
Kā sūklis uzsūcis visu lasīto par ģitārām, efektu pedāļiem, pastiprinātājiem un to, kā uzlabot skanējumu, Lils ar nožēlo secināja, ka bieži vien viņa instrumentspēle skan gaužām draņķīgi. "Bija vilinājums vainot gan klubus, kuros uzstājos, gan skaņu inženierus, gan savu aprīkojumu," raksta Lils. Jo vairāk viņš mācījās, jo biežāk apjauta – savulaik uzsūktās zināšanas konfliktē ar realitāti. "Tāpēc nolēmu pārbaudīt pats, kuriem avotiem uzticēties, bet kurus uztvert ar labu devu skepses."
Vai tiešām visi tie padomi un uzskati, kas bieži ģitāristu kopienā tiek uztverti kā absolūts fakts, ir patiesi?
Lils atminas vienu no viņa elkiem – Džeriju Troju Korenflosu. 2020. gadā viņsaulē aizgājušais ierakstu sesiju profesionālis kantrī aprindās bijusi īsta leģenda. Plašākai publikai maz zināms, taču mūziķu cienīts un slavēts gan par viņa prasmēm, gan jo īpaši – viņa ģitāras toni un skanējumu. Viņa ģitāras tonis izdaiļojis daudzus hitus, kas ASV kantrī radiostacijās gozējās topos laika posmā no 1990. gada līdz 2020. gadam. Lils, protams, sapņoja, ka viņa spēlētais instruments skanēs tāpat kā elkam Korenflosam. Taču Korenfloss spēlēja uz desmitgadēm vecas, modificētas "Fender" ģitāras. Lilam nav nekādu izredžu tikt pie tieši tāda instrumenta. "Turklāt manas ģitāras korpuss ir no oša, nevis alkšņa," viņš raksta. "Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pilnīgi viss ietekmē elektriskās ģitāras skanējumu. Alksnis skan pavisam citādi nekā osis, un abi skan pavisam citādi kā sarkankoks. Pat tas, kā grifs savienots ar korpusu un cik biezs ir lakas slānis, varot izmainīt elektriskās ģitāras skanējumu."
Lils nolēma to pārbaudīt. Ģitāra pret stīgām, kas nostieptas pāri darbagaldam. Skaņas noņēmējs abos gadījumos identisks. Par rezultātiem varat spriest paši – vai darbagalda "ģitāras" tonis būtiski atšķiras?
Līdzīgus eksperimentus Lils veicis arī ar ģitāras pastiprinātājiem. Smalki un dārgi "verķi" no pasaulē zināmākajiem zīmoliem pret paštaisītu pastiprinātāju, kur komponenti iestūķēti makšķerēšanas piederumu kastē.
Lils eksperimentējis gan ar mikrofoniem dzērienu bundžās, gan ar skaļruņiem, kas iestrādāti putuplasta korpusā, taču viņa pēdējais eksperiments ir pavisam cits līmenis. "Pēdējā reizē, kad nogādāju savu automašīnu pie mehāniķa, viņš man paziņoja, ka šo grabažu vairs nav vērts remontēt. Tā bija pilnībā sarūsējusi, un ieguldīt automašīnā kaut vienu papildu dolāru būtu izšķērība. Es zināju, kas man jādara," rezumē Lils. Viņš izurba vējstiklā caurumu, ieriktēja tur skaņas noņēmēju, pie jumta piestiprināja tiltiņu, bet uz motora pārsega nostiprināja "dzelžus" stīgu uzskaņošanai. Viņš mašīnu pārtaisīja par ģitāru uz riteņiem. "Cilvēki uzskata, ka mašīna nevar skanēt līdzīgi ģitārai. Tai galu galā nav nedz oša, nedz alkšņa, nedz sarkankoka korpuss kā īstām ģitārām." Mašīna ir izgatavota no... mašīnas. Bet vai tāpēc tonis būs nebaudāms?
Lūk, kā tas skan:
Protams, ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē elektriskās ģitāras skanējumu. Izmantotie efektu pedāļi, pastiprinātāja iestatījumi un arī telpa, kurā tu spēlē un klausies. Taču vai, dzenoties pēc "perfektā toņa", jāaiziet tādās galējībās kā lakas biezums un tas, no kāda metāla izgatavotas skrūves, ar kuru grifs piestiprināts pie korpusa? Lila eksperiments diezgan labi pierāda, ka šīs nav pārāk būtiskas sastāvdaļas "perfektā toņa" receptē. Tas kalpo arī kā iedrošinājums jaunajiem censoņiem. Nav jāatmet cerības, ja rocība neļauj nokomplektēt savu instrumentu "arsenālu" identiski kā saviem elkiem. Pirmkārt, mūzika ir subjektīva, un "perfektais tonis" neeksistē. Otrkārt, arī uz vecas mašīnas korpusa uzmontētas stīgas var skanēt labi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
