Peldošas atomelektrostacijas un metāla milži – kā darbojas ledlauži

Ledlaužu pirmsākumi meklējami jau 11. gadsimtā, protams, tolaik tās bija koka laivas un nemaz nelīdzinājās mūsdienu kuģiem. Ziemeļu Ledus okeāna krasta apdzīvotāji uzbūvēja viena vai divu mastu koka kuģi, ko nosauca par "Kochi", tas uzskatāms par pirmo arktisko ledlauzi, kas ceļojis pa Sibīrijas upēm un arktiskajām jūrām. Vēstīts, ka "Kochi" korpuss veidots ieapaļš, lai ledus blāķi to nevarētu iespiest gūstā, arī mūsdienās ledlauži tiek veidoti pēc līdzīga principa. 19. gadsimtā ledlaužus jau darbināja ar tvaiku, bet par ledlaužu tēviem uzskata 1870. gadā ūdenī nolaisto "Pilot", kas ceļoja starp Kronštati Somu līcī un Sanktpēterburgu, kā arī Krievijas vajadzībām Anglijā būvēto "Yermak", kas 1899. gadā kļuva par pirmo kuģi, kas spējis salauzt ledu Ziemeļu Ledus okeānā netālu no Svalbāras.

Jau pirmajiem ledlaužiem korpusa dēļus lika divās kārtās, īpaši nostiprināja šķērskokus kuģa iekšpusē, bet korpusu vēl apvilka ar dzelzs stīpām. Šāda konstrukcija ne tikai palīdzēja lauzt ledu, bet pasargāja no iespiešanas ledū. Ja kuģis iesalst, ledus spiediens ir tik liels, ka kuģi var saspiest tik viegli kā sērkociņu kastīti. Leģendārs ir stāsts par Antarktīdas pētnieka Ernesta Šekltona un viņa kuģa "Endurance" ledus gūstu, par to sarakstītas grāmatas, uzņemtas filmas un seriāli. Bet īsais stāsts ir tāds – Šekltona mērķis bija šķērsot Antarktīdu kājām, tādēļ viņš 1914. gadā devās ekspedīcijā. Tomēr kuģis iesala ledū un desmit mēnešus dreifēja ar visu komandu uz tā klāja. Ledus spēks tomēr salauza kuģa apšuvumu, un pēc vairākām diennaktīm, ko apkalpe aizvadīja, atsūknējot ūdeni un labojot korpusu, kuģis tomēr nogrima. Vēl šobaltdien Šekltona jūrā nogrimušais kuģis nav atrasts.

Plānu ledu un irdenus sanesumus mūsdienās ledlauzis uzveic visai viegli, īstā jautrība sākas ar biezāku ledu, tādēļ vēl viena svarīga lieta ir ledlauža jauda. Senāk tos darbināja ar oglēm vai naftu, vēlāk dīzeļdegvielu, bet mūsdienās ir pat tādi, ko darbina kodolenerģija.