Pirms pāris nedēļām uz Marsa virsmas veiksmīgi nosēdināts līdz šim sarežģītākais pašgājējs jeb rovers. NASA robotizētais pētnieks "Perseverance" ir aprīkots ar supersarežģītām mērierīcēm un burtiski ir laboratorija uz riteņiem, taču paša rovera "smadzenes" vis nav kāds no pēdējo paaudžu centrālajiem procesoriem (CPU), bet gan speciāli pielāgota versija tam, kas darbināja arī 1998. gadā izlaistos "iMac" datorus.
Kāpēc tā? Simtiem miljonus vērtā iekārtā NASA taču varēja atļauties ielikt kādu no mūsdienu geimeru sapņiem – "Intel" vai AMD augsto plauktiņu CPU, kas maksātu vien dažus tūkstošus dolāru.
Taču darbināt kosmisko aparātu gluži nav tas pats, kas spēlēt prasīgākās datorspēles vai strādāt ar "smagu" programmatūru darbstacijā te, uz Zemes. Jo kaut kas sarežģītāks un ar vairāk sastāvdaļām, jo lielāka varbūtība kaut kam saplīst vai noiet greizi! Un kosmosā gluži nebūs iespēja bojāto detaļu nomainīt ar jaunu, tāpēc – jo vienkāršāk kaut ko var dabūt gatavu tā, lai tas pilda nepieciešamās funkcijas, jo labāk, un tas attiecas arī uz roveru un citu kosmisko lidaparātu procesoriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
