Šobrīd viens no bieži izmantotajiem paņēmieniem, kā neabsorbēt tik lielu daudzumu saules izstarotā siltuma, ir vasarā ģērbties drēbēs, kas šūtas no gaiša auduma. Tas atstaro vairāk redzamās gaismas. Vēl viena metode – audums, kas atstaro arī UV starojumu un tuvo infrasarkano starojumu (NRI – near infrared radiation). Šis starojums uzsilda objektus, kas to absorbē, bet atdzišanas procesā šie objekti emitē NRI. Tuvo infrasarkano starojumu bieži absorbē ūdens molekulas, tādējādi uzsildot apkārt esošo gaisu.
Savukārt vidējā infrasarkanā starojuma (MIR) viļņi ir garāki – klasifikācijas atšķiras, bet parasti runa ir par viļņiem ar garumu no 2,5 mikrometriem līdz 25-50 mikrometriem. To enerģija tādējādi netiek tik labi absorbēta apkārt esošajās molekulās – siltumu iespējams novadīt efektīvāk un pēc būtības ātrāk atdzesēt apkārt esošos objektus. Šo principu inženieri izmanto jau šobrīd, izstrādājot, piemēram, īpašus materiālus un krāsas ēku jumtiem, kas nodrošina efektīvu pasīvo dzesēšanu.
Cilvēka āda vidējo infrasarkano starojumu izstaro dabiski. 2017. gadā Stenforda Universitātes zinātnieki izstrādāja audumu, kas efektīvi laiž cauri MIR, tādējādi atdzesējot valkātāja ādas virsmu par aptuveni trim grādiem pēc Celsija. Taču šis audums bija ārkārtīgi plāns – tikai 45 mikrometri jeb trīsreiz plānāks par ļoti plāna lina auduma kreklu. Tas rada vairākus citus izaicinājumus, piemēram, kā tik plāna auduma apģērbu padarīt izturīgu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
