No mobilajiem telefoniem ievākti anonimizēti dati rāda, ka cilvēki orientējas, allaž cenšoties paturēt galamērķi sev tieši priekšā – arī tad, ja tas nepavisam nav pats efektīvākais maršruts. Iztēlojies ikrīta gājienu uz darbu, skolu, iecienīto kafejnīcu. Vai allaž izvēlies īsāko iespējamo maršrutu līdz galamērķim? Lielo datu analīze, ko es ar kolēģiem veicu, apliecina – atbilde ir nē. Cilvēka prāts nav pielāgots optimālai navigācijai. Tā vietā, lai aplēstu īsāko maršrutu, cilvēki allaž cenšas virzīties uz galamērķi taisnā līnijā, kaut tas nav visefektīvākais maršruts. Kā urbānās vides un cilvēku uzvedības pētnieks, allaž esmu interesējies par to, kā cilvēki pieredz pilsētas un kā šo jautājumu izpēte var mums ko jaunu atklāt par cilvēka dabu un mūsu evolūciju.
Pa pēdām nojautai
Ilgi pirms vēl varēju veikt eksperimentus, man bija nojauta. Pirms 20 gadiem biju students Kembridžas Universitātē un atskārtu, ka maršruts, ko izvēlos ceļā no savas guļamistabas Darvina Koledžā uz savu universitātes nodaļu uz Čosera ielas un atpakaļ, patiesībā ir divi atšķirīgi maršruti. Vienā virzienā izvēlos vienu noteiktu pagriezienu secību, bet atpakaļceļā – jau citu.
Bez šaubām, vienam no šiem maršrutiem jābūt efektīvākam par otru, bet es biju ieradis izvēlēties divus ceļus – katru savam virzienam. Es biju konsekventi nekonsekvents – tā bija neliela, bet kaitinoša apjausma studentam, kurš izvēlējies veltīt dzīvi racionālai domāšanai. Vai tā darīju tikai es, vai arī šis niķis piemita maniem kursabiedriem un cilvēkiem vispār?
Pirms aptuveni 10 gadiem tiku pie rīkiem, kas varēja palīdzēt man rast atbildi uz šo jautājumu. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) "SENSEable City" laboratorijā izstrādājām zinātniskas metodes, kā izprast pilsētvidi, analizējot lielos datus, konkrēti – digitālās "pēdas" no mobilajiem telefoniem. Pētot cilvēku pārvietošanos, pamanījām, ka izvēlētie maršruti nav "konservatīvi", proti, netiek vienmēr izmantots viens un tas pats maršruts ceļā starp A un B punktiem.
Tehnoloģiju un analītisko metožu ierobežojumi tobrīd gan mums neļāva izpētīt šo niansēti – 2011. gadā nevarējām ar augstu precizitāti datos atšķirt gājēju no pasažiera automašīnā. Bijām tuvu, taču vēl dažus tehnoloģiskus soļus nopakaļus tam, lai atšķetinātu cilvēku pārvietošanās noslēpumus pilsētvidē.
Lielas pilsētas, lieli dati
Mūsdienās, pateicoties piekļuvei iepriekš nepieredzēti lielām un precīzām datu kopām, varam virzīties šajā jautājumā tālāk. Katru dienu cilvēku viedtālruņi un tajos uzstādītās lietotnes ievāc tūkstošiem un tūkstošiem datu vienumu. Sadarbojoties ar kolēģiem MIT Prāta un kognitīvo zinātņu nodaļā, kā arī ar starptautiskajiem partneriem, analizējām masīvu anonimizētu datubāzi par cilvēku pārvietošanos Sanfrancisko un Bostonā. Mūsu rezultāti tostarp ļauj apdomāt arī jautājumus, kurus es, vēl būdams jauns students Kembridžā, nemaz nepratu uzdot.
Pēc tam, kad bijām pabeiguši analizēt datus par gājēju pārvietošanos, kļuva skaidrs, ka neesmu vienīgais tāds, kurš šādā veidā izvēlas maršrutus. Cilvēki kopumā nav optimāli navigatori. Analīzē ņēmām vērā arī to, ka daļā gadījumu cilvēki, iespējams, savu maršrutu ļāva izvēlēties "Google Maps" lietotnei, taču kopumā lielo datu kopu analīze noveda pie vairākiem savstarpēji saistītiem atklājumiem.
Pirmkārt, cilvēki konstanti novirzās no īsākā iespējamā maršruta, un tālās distancēs novirzīšanās kļūst izteiktāka. Šis atklājums droši vien šķiet intuitīvs un pašsaprotams. Iepriekš veikti pētījumi jau uzrādījuši, kā cilvēki navigācijā paļaujas uz zīmīgiem objektiem vidē, bet vienlaikus arī neprecīzi aplēš ielu garumu.
Mūsu pētījumā spērām soli tālāk – izstrādājām modeļus, kas spēj prognozēt nedaudz iracionālos maršrutus, kurus, kā apliecināja dati, savās gaitās izvēlas cilvēki. Atklājām, ka modelis, kas visprecīzāk saskanēja ar reālajiem datiem, bija modelis, kas izvēlējās nevis īsāko maršrutu, bet gan tādu, kur gājējs cenšas pēc iespējas minimizēt leņķi starp savu pašreizējo kustības virzienu un galamērķi (proti, visu laiku censties turēt savu galamērķi tieši priekšā, kaut pilsētās tas ne vienmēr ir racionālākais un īsākais ceļš).
Šis novērojums piepildās dažādās pilsētās. Datos redzējām, kā gājēji cenšas minimizēt leņķi starp pašreizējo kustības virzienu un galamērķi Bostonas izslavēti līkumainajās ielās, gan kārtīgajā un paredzamajā Sanfrancisko ielu "režģī".
Zinātnieki līdzīgu uzvedību novērojuši dzīvniekos, un literatūrā to dēvē par uz vektoru balstītu navigāciju. Iespējams, visai dzīvnieku valstij ir kopīgas šīs īpatnējās tendences, kas jauca man prātu ceļā uz darbu.
Evolūcija: no savannas līdz viedtālruņiem
Kāpēc lai gan kāds pārvietotos šādā veidā? Vai vēlme allaž virzīties pareizā virzienā ir evolūcijas mantojums? Piemēram, savannā efektīvākā un īsākā ceļa aprēķināšana vai vienkārši došanās tieši pretī mērķim taisnā līnijā nestu līdzīgus rezultātus. Taču mūsdienās urbānās vides ierobežojumi – satiksme, līkumainas ielas, cilvēku pūļi – nozīmē, ka šī tendence – allaž uz mērķi virzīties, to vienmēr pēc iespējas paturot tieši priekšā, vairs nav diez ko optimāla.
Tiesa, uz vektoru balstītai navigācijai ir sava burvība. Evolūcija ir stāsts par kompromisiem, ne optimizāciju, un bieži vien tā kognitīvā slodze, ko uzliktu perfektā maršruta aprēķināšana tā vietā, lai vienkārši izvēlētos vienkāršāko navigācijas metodi, neatmaksājas – tās būs dažas ietaupītas minūtes. Galu galā sākotnēji cilvēkiem bija jātaupa prāta "skaitļošanas" resursi svarīgākām lietām – lai varētu izvairīties no skrienoša ziloņu bara. Gluži kā šodien mums svarīgāk ir koncentrēt uzmanību uz to, lai mūs nenotriektu agresīvs šoferis džipā. Šī šķietami neperfektā sistēma acīmredzami gana labi kalpojusi neskaitāmās paaudzēs.
Tiesa, cilvēki šodien vairs nestaigā (un arī nedomā) vieni paši. Cilvēki arvien vairāk ir "salaulāti" ar digitālajām tehnoloģijām līdz pat tādai pakāpei, ka telefoni reprezentē viņu ķermeņa turpinājumu. Daži pat spriež, ka cilvēki jau tagad kļuvuši par kiborgiem.
Šis eksperiments mums atgādina par vienu lietu: tehnoloģiskās "protēzes" nedomā tāpat kā to radītāji. Datori ir perfekti racionāli. Tie dara precīzi to, ko programmatūra tiem liek darīt. Prāts turpretī aprobežojas ar racionalitāti, kas ir "gana laba" un arī izdara nepieciešamos kompromisus. Kad šīs abas atšķirīgās vienības saduras un sapinas vienā – vai tas notiktu "Google Maps", vai "Facebook", vai pašbraucošā automašīnā –, ir svarīgi atcerēties, kas tās abas atšķir vienu no otras.
Atskatoties uz universitātes laikiem, tā ir atskurbinoša doma, ka cilvēka bioloģiskā "programmatūra" aizvien ir daudz vairāk līdzīga tai, kas piemīt žurkai uz ielas, nekā tai, kas ir mūsu kabatās esošajos skaitļotājos. Jo vairāk cilvēki tiek "salaulāti" ar tehnoloģijām, jo svarīgāk ir šīs tehnoloģijas pielāgot cilvēku īpatnībām un iracionālajai dabai.
--
Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".
Raksta autors ir Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Pilsētvides tehnoloģiju un plānošanas profesors Karlo Ratī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
