'Atkost' filozofu akmeni: kā tika uzlauzts 400 gadus sens šifrs  (4)

Tas notika Amsterdamā 2019. gadā. Nupat bija noslēgusies konference, ko organizēja Alķīmijas un ķīmijas vēstures biedrība un atklājis vēstures romānu autors Dens Brauns.

Konferencē Zinātnes vēstures institūta pēcdoktorantūras pētniece Megana Piorko iepazīstināja ar interesantu manuskriptu, kas piederējis angļu alķīmiķiem Džonam Dī (1527.–1608.) un viņa dēlam Artūram Dī (1579.–1651.). Pirmsmodernajā pasaulē alķīmija bija veids, kā izprast dabu caur senām un slepenām zināšanām un ķīmiskajiem eksperimentiem.

Dī alķīmiskajā manuskriptā bija šifra tabula, un tālāk zem virsraksta "Hermeticae Philosophiae medulla" vai (aptuveni tulkojot) "Hermētisma filozofijas būtība" sekoja šifrēts teksts. Šī tabula galu galā izrādījās vērtīgs palīgrīks, lai šifru "atkostu", taču tabulu pareizi varēja interpretēt vien tad, kad tika atrasta apslēptā "atslēga".

Pēc konferences pie dzēriena glāzes vāji apgaismotā bārā Megana nolēma šo alķīmisko šifru papētīt tālāk, palīgā aicinot savu kolēģi – Grācas Universitātes pēcdoktoranti Sāru Langu.

Megana un Sāra savu sākotnējo analīzi publicēja ķīmijas vēstures blogā un iepazīstināja ar to kriptoloģijas ekspertus no visas pasaules šogad notikušajā "HistoCrypt" konferencē.

Vadoties pēc tā, kas lasāms pārējā pierakstu daļā, abas pētnieces uzskatīja, ka šifrētā daļa satur recepti leģendārajam filozofu akmenim – eliksīram, kam it kā jāpaildzina tā īpašnieka dzīve un arī jāspēj dažādus metālus pārvērst zeltā.

Mistiskais šifrētais teksts izraisīja pamatīgu interesi – Sāras un Meganas e-pastus drīz pārpludināja vēstuļu lērums no šifru uzlauzējiem. Te spēlē iesaistās Ričards Bīns. Nedaudz vēlāk kā nedēļu pēc "HystoCrypt" pasākuma Ričards sazinājās ar Langu un Piorko, paziņojot aizraujošus jaunumus – viņš ir uzlauzis kodu.

Meganas un Sāras sākotnējā hipotēze tika apstiprināta – šifrētajā tekstā nudien ir alķīmiķu recepte filozofu akmenim. Kopā trijotne sāka tulkot un analizēt 177 vārdus garo fragmentu.

Bet kurš īsti uzrakstīja šifrēto tekstu, un kāpēc vispār to šifrēt?

Alķīmiķu zināšanas bija aiz noslēpumu plīvura noglabātas, jo praktizējoši alķīmiķi uzskatīja, ka alķīmijas būtību var izprast tikai patiesi lietpratēji.

Noslēpjot vērtīgāko alķīmijas kā nozares "firmas noslēpumu" – filozofu akmeni – aiz šifra, to lūkots pasargāt no "neapgaismotajiem". Alķīmiķi veltīja visu savu dzīvi tam, lai atklātu šo substanci, un daudzi arī noticēja, ka beidzot tikuši pie šī noslēpuma atslēgas.

Artūrs DĪ bija angļu alķīmiķis, kurš lielāko savas karjeras daļu bija Krievijas cara Mihaila I ārsts. Artūrs Dī turpināja papildināt alķīmijas manuskriptu pēc sava tēva nāves, un šifrs, kā šķiet, ir rakstīts tieši ar Artūra roku.

Mēs nezinām precīzu datumu, kad Džons Dī, Artūra tēvs, sāka rakstīt manuskriptu, vai kad Artūrs tam pievienoja šifra tabulu un tekstu, ko nodēvēja par "Hermētisma filozofijas būtību". Taču mēs zinām, ka Artūrs uzrakstīja vēl vienu manuskriptu 1634. gadā ar nosaukumu "Arca Arcanorum" jeb "Noslēpumu noslēpums", kurā svin alķīmiķa triumfu – viņš apgalvoja, ka esot atklājis filozofu akmens patieso recepti.

Artūrs Dī izrotāja "Arca Arcanorum" ar simboliku, ko bija atradis viduslaiku alķīmiķu rakstos un kas ilustrēja alķīmisko transmutāciju procesu, kas nepieciešams filozofu akmens radīšanai.

Kuri ir tie pavedieni, kas aizveda līdz slepenā "Hermētisma filozofijas būtības" fragmenta atšifrēšanai?

Blakus šifrētajam tekstam ir tabula, kas atgādina tradicionāla stila šifra atslēgas tabulu, ko dēvē par Bellaso/Della Portas šifru un ko 1553. gadā ieviesis itāļu kriptogrāfs Džovans Batista Belaso un par ko nedaudz vēlāk, 1563. gadā, rakstījis Džambatista Della Porta. Šis bija pirmais pavediens.

Latīniski rakstītais nosaukums vedināja domāt, ka arī pats šifrētais teksts ir latīņu valodā. Tam par labu liecināja arī V un J burtu iztrūkums šifra atslēgas tabulā – tie latīņu rakstībā ir aizvietojami attiecīgi ar U un I.

Tās bija labas ziņas, jo Ričardam bija piekļuve vairākiem statistiskiem modeļiem par latīņu valodas šifrēšanu no iepriekšējiem projektiem. Apbruņojies ar šo informāciju, viņš sāka meklēt sakarības, kas novestu līdz šifra "atslēgai" – vārdam vai frāzei, kuru, lietojot kopā ar šifra tabulu, varētu izmantot visa šifrētā teksta "atkošanā".

Ričards drīz apjauta, ka atslēgas frāze ir iekļauta teksta pašās beigās, kas ir visai neparasti. Tā bija arī netipiski gara – 45 burti –, kas ir smagnējs pat mūsdienu datoru paroļu standartiem. Trijotne vēlāk atskārta, ka atslēga ir atrodams arī citā un nešifrētā manuskripta daļā – slēpies visu acu priekšā.

Izmantojot tajos laikos plaši lietotas šifrēšanas metodes, Artūrs Dī bija uzrakstījis atslēgas frāzi šifra tabulas otrā pusē. Tā bija šāda: sic alter iason aurea felici portabis uellera colcho.

Šī atslēgas frāze ir patapināta no sena alķīmiķu dzejoļa ar nosaukumu "Chrysopoeia (rakstīts ap 1505. gadu), kura autors ir Džovanni Aurelio Augurello. "Chrysopoeia" ir sengrieķu vārds, ar kuru raksturoja zelta izgatavošanas māku.

Dzejolis pārstāsta sengrieķu mītu par Jāsonu un argonautiem, un agrīnajos jaunajos laikos šo mitoloģiju pārinterpretēja kā alegoriju alķīmijai. Mītā Jāsons un argonauti burā uz Kolhīdu (mūsdienās Gruzijas rietumu krastu), lai iegūtu zelta aunādu. Alķīmijas kontekstā šī zelta aunāda ir simbols filozofu akmenim.

Pats "Hermētisma filozofijas būtība" teksts stāsta par alķīmisku "olu" (sīkāk nav paskaidrots, kas tā tāda) – un atanoru jeb īpaša tipa alķīmiķu krāsni, kuru izmantoja substanču ilgstošai lēnai karsēšanai.

Pēc tam instrukcijas norāda, cik ilgi jāgaida, līdz objekts iziet cauri katrai no fāzēm – melnēšana, baltkvēle, sarkankvēle. Tekstā apgalvots, ka gala iznākums – vai nu sudrabkrāsas tinktūra vai arī cerētais "zeltradis" eliksīrs – atkarīgs no tā, kurā brīdī process tiek apturēts.

Ja visām instrukcijām tiek sekots burts burtā, tad šifru uzlauzušajam lasītājam tiek apsolīts:

Pretēji ilgi pastāvējušiem uzskatiem ir alķīmiķu receptes, kas patiešām satur ķīmisko procesu aprakstus, kurus var atkārtot mūsdienu laboratorijās. Vien uz pašām procesa beigām apraksti kļūst tik nekonkrēti, ka tos reproducēt (vismaz bez tālākas pašu interpretācijas) nav iespējams.
Taču šie procesi reizēm var novest pie tā, ka gala iznākums ir sarkanas krāsas stikls (tiek apgalvots, ka tieši tā esot izskatījies maģiskais filozofu akmens).

Ko no vēsturiskajiem šifriem varam iemācīties šodien? Kriptoloģijas eksperti ir vien pavisam nedaudz pavēruši durvis uz agrīno jauno laiku kriptogrāfijas metožu prakses noslēpumiem. Daudz šādu alķīmiķu tekstu pagaidām vēl palikuši neatklāti, liecības no laika, kad cilvēki ticēja, ka radīt zeltu un paildzināt dzīvi iespējams ar alķīmijas palīdzību.

ŠĪ 400 gadus senā šifra uzlaušana vedina domāt, ka vēl ir daudz ko "rakt". Kas zina, kādi vēl seni alķīmiķu šifrēti teksti gaida savu kārtu arhīvu dzīlēs?

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autori ir Megana Piorko, Sāra Langa un Ričards Bīns.