'Izziņas impulss': kā noķert oglekļa dioksīdu un pārvērst to degvielā  (3)

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Valdis Kampars norāda, ka pēdējo 20 gadu laikā pasaulē tiek domāts par to, kā savākt CO₂ un kaut kur noglabāt, taču nu ir pienācis laiks, kad šī ideja ir ievirzīta nedaudz citā gultnē, proti, tiek domāts par to, kā savākto nevis noglabāt, bet uzreiz pārvērst par ko derīgu un lietojamu.

"Mēs meklējam veidus, kā no CO₂ iegūt divu veidu degvielu – metanolu un ogļūdeņražus. Ar ogļūdeņražiem ir sarežģītāk, un tam nepieciešama naftas pārstrādes rūpnīca, tāpēc uz vietas Latvijā mēs tos iegūt nevaram. Taču mēs varam citās valstīs esošajām rūpnīcām piedāvāt risinājumus, kā šo procesu padarīt ekonomiski izdevīgāku," skaidro Kampars.

Lai arī gaisā virmo dažādas radošas idejas par to, kā no gaisa savākt tur esošo CO₂ un pārvērst to teju vai tīra oglekļa tabletē, pētnieki vairāk strādā pie tā, kā CO₂ savākt no atsevišķiem piesārņojuma avotiem. "Savākt CO₂ var no dažādām nozarēm. Šobrīd galvenā uzmanība ir pievērsta stacionāriem emitējošiem avotiem, piemēram, termoelektrostacijām, kas emitē milzīgu daudzumu CO₂. Transportā izmešus savākt ir grūtāk, jo tas ir kustīgs avots, bet pašreiz galvenais virziens, kurā lūkoties, ir enerģētikas sektors," norāda Kampars.

Lai arī CO₂ savākšana un pārvēršana degvielā, kas atkal radīs CO₂ emisijas, sākotnēji var likties neilgtspējīgs risinājums, tas tomēr var izrādīties nozīmīgs solis tām nozarēm, kuras tuvākajā nākotnē vēl nespēs darboties tikai ar atjaunojamo degvielu. Viens no piemēriem, kurā uz ogļūdeņražu bāzes veidota degviela šobrīd ir neaizstājama, ir aviācija. Ja tās vajadzībām nafta turpmāk tiktu iegūta, nevis no jauna izdabūjot to no zemes dzīlēm, bet gan pārstrādājot citas nozares jau radītās emisijas, tad kopējā CO₂ bilance ievērojami uzlabotos.

Pasaules Dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs šo pieeju salīdzina ar atkritumiem. "Visi zina, ka ir labi tos neradīt, taču realitātē tie tik un tā rodas. Tad nu jau radītajiem ir jāatrod gudrs veids, kā tos pārvērst resursos. Turklāt mēs zinām, ka atkritumus ir vērts šķirot tur, kur tie rodas. Tāpat arī ar emitējošiem avotiem – CO₂ ir jāsavāc vietās, kur tas rodas. Neatkarīgi no tā, kādi būs tehnoloģiskie risinājumi, ir jāsaprot, ka ogleklim būs vēl augstāka cena. Tie, kuri piesārņos vidi, to emitējot, būs spiesti maksāt lielu naudu. Savukārt tie, kuri būs gudrāki – vai nu ieviesīs savākšanas tehnoloģijas vai mazāk emitēs –, būs pirmie ieguvēji," norāda Rotbergs.

Kampars oglekļa problēmu ilustrē ar piemēru dabā. "Mums ir ļoti labi pazīstams dabas oglekļa cikls. Tas lieliski strādā, bet mums vairs ar to nepietiek, jo pārāk daudz tērējam oglekli. Dabiskais oglekļa cikls ar to vairs galā netiks," uzsver Kampars. Tāpēc tehnoloģijas, kas ļautu otrreizēji izmantot jau vienreiz emitēto oglekli, šobrīd pasaulē ir ļoti nepieciešamas, un tas licis daudziem ārvalstu uzņēmumiem, kuri šobrīd rada lielas CO₂ emisijas, jau laikus meklēt jaunus tehnoloģiskos risinājumus.

Rotbergs šīs pārmaiņas tēlaini salīdzina ar laikmetu pāreju, kad noteicošais pārmaiņu dzinējspēks ir bijis nevis resursu trūkums, bet jaunu tehnoloģiju un prasmju apgūšana: "Kaut kad fosilajam laikmetam būs jābeidzas, un tas nenotiks tāpēc, ka beigsies nafta. Akmens laikmets arī beidzās, bet ne jau tāpēc, ka būtu beigušies akmeņi. Tā ir starptautiskā konkurētspēja, kas ļaus ieviest gudrus mazāka mēroga risinājumus," uzsver Rotbergs.

Vairāk par to, kā no atmosfēras savākto oglekļa dioksīdu var izmantot lietderīgi, skaties "Izziņas impulsa" sižetā, kur tostarp stāstīts par potenciāliem risinājumiem vienā no lielākajiem piesārņotājiem pasaulē – jūras transporta nozarē.