Pirms gandrīz diviem gadiem Vērmontas Universitātes un Taftas Universitātes zinātnieki paziņoja, ka radījuši pasaulē pirmos dzīvos robotus, nodēvējot tos par ksenobotiem. Mazās būtnes nebija nedz kāds mums zināms bioloģisks organisms, nedz mehāniska ierīce, bet "kaut kas pa vidu". Nu pētnieki, turpinot darbu pie šiem vien milimetru lielajiem biorobotiem, panākuši, ka tie spēj paši replicēties – izmantojot pieejamos materiālus, faktiski "uzbūvēt" jaunus ksenobotus. Kādā zinātniskās fantastikas filmā šis varētu būt pavērsiena punkts, kas iezīmē cilvēces neizbēgamo norietu un ieslīgšanu robotu pārvaldītā distopijā. Taču bažām pamata nav, nomierina pētnieki – mazie ksenoboti ir tik trausli, ka jebkura novirze no kontrolētās un sterilās vides laboratorijā tos ātri vien apturētu.
Dzīvie roboti vispirms tika modelēti ar jaudīgu superdatoru, mākslīgajam intelektam iezīmējot potenciāli daudzsološākās formas un dizainus. Pēc tam varēja ķerties pie modelēšanas – Tafta Universitātes biologi Maikla Levina vadībā tos uzbūvēja no materiāla, kas iegūts no Xenopus laevis jeb Āfrikas piešvardes embriju cilmes šūnām. Pētot dažādas formas, kā viena no perspektīvākajām izrādījās forma, kas atgādina kaut ko starp burtu C un videospēļu tēlu "Pac-Man".
Nupat pētnieku grupa nākusi klajā ar aizraujošiem jaunumiem – šie mazie censoņi spēj paši replicēties. Tas nenotiek nevienā no ierastajiem šūnu dalīšanās veidiem – mitozē vai mejozē. Tā vietā šie dzīvie roboti laboratoriskos apstākļos spēj uzbūvēt jaunus ksenobotus, ja vien tiem dod "izejmateriālu". Ksenoboti ar savām "mutēm" savāc un sastumj apkārt brīvi pieejamās cilmes šūnas čupās, kur tās tiecas salipt kopā un ar laiku izveidojas jauns ksenobots, kas turklāt aprīkots ar sīkām, sīkām skropstiņām, kas ļauj tam pārvietoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
