Kas kopīgs aitām, sēnēm un velosipēdiem  (5)

Pirmo vietu un galveno balvu 2000 eiro apmērā, kā arī īpašo uzņēmuma "MikroTik" balvu ieguva komanda "Fluffy", kas piedāvā jaunas keratīna ekstrakcijas metodes izstrādi no aitas vilnas. Otrā vieta un 1000 eiro liela – komandai "Future Fungi" par ideju pielietot micēlija kompozītmateriālu modes industrijā. Trešā vieta un 200 eiro liela balva – komandai "Lock Up", kas piedāvāja risinājumu pret velosipēdu zādzībām.

Andris Anspoks. Vispirms jāvienojas, ka šis ir mans subjektīvs komentārs un tu negaidi augstu precizitāti ideju pārstāstā. Pirmās vietas ieguvēji jau ir piedalījušies hakatonos, kuros piedāvāja no vilnas izgatavot filtrus. Šoreiz viņi piedāvāja keratīna ražošanu no, žargonā runājot, nekondīcijas vilnas, proti, tādas vilnas, ko īsti labi nevar izmantot. Keratīnu izmanto, piemēram, farmācijā un skaistumkopšanas līdzekļu ražošanā – tas ir vērtīgs produkts. Turklāt viņi spēja parādīt arī pietiekami saprātīgu idejas komercializācijas plānu, tātad salīdzinoši lielu iespēju, ka tas viss atmaksāsies. Otrās vietas ieguvēji pievēršas dabiskā tekstila – kokvilnas, vilnas – atkritumu pārstrādei, izmantojot sēnes. Galarezultātā var izgatavot gan audumus, gan iepakojumus. Šai komandai tas ir pirmais solis, tomēr izskatījās cerīgi. Tevi kā riteņbraucēju varētu interesēt trešās komandas piedāvājums, kuru vienkāršoti varētu raksturot kā kustību sensoru, kas sūta signālu, ja ar tavu velosipēdu notiek kaut kas nelāgs. Tiesa, šajā jomā zinoši cilvēki pauda, ka par nepārprotamu inovāciju runāt nevar, viņiem ir kur augt.

"Hermod" piedāvā kaut ko līdzīgu "Bolt", tikai nelielu kravas pārvadājumu kompāniju segmentā – ja tev ir nepieciešams aizvest kravu, tu vari saprast, kurš ir brīvs un par kādu cenu aizvedīs šo kravu. Man šķiet, ka šai grupai lietderīgāk būtu meklēt privātu investoru un izmēģināt spēkus. Komanda "ReRu" iecerējusi lietotni fizioterapijai. Nevarētu teikt, ka tādu tirgū nebūtu, bet šī ideja paredz, ka tu vienojies ar fizioterapeitu par tev piemērotāku vingrojumu kopumu, tu vingro, ja tā var teikt, kameras priekšā, notiek analīze, vai tu kopumu veic pareizi, intensīvi, varbūt nepieciešamas korekcijas.

Ideja skaidra, bet rodas jautājums, kādēļ tā nav jau realizēta. Iespējams, tāpēc, ka kameras attēls var nebūt pietiekami izsmeļošs analīzei. "Michael Jackson" deklarē vēlmi no plastmasas atkritumiem ražot oglekļa nanocaurulītes. Principā tāda reakcija ir iespējama – no zema blīvuma polietilēna ražot var, bet jautājums ir, vai šis process ir mērogojams. Laboratorijas apstākļos – protams, bet plašākā mērogā – neradās tāda pārliecība.

Vai tas, ka 48 stundu hakatons šoreiz notika attālināti, radīja problēmas?

Andris Anspoks. Es domāju, ka nē. Jāņem vērā, ka komandām bija arī ļoti interesantas lekcijas, piemēram, par intelektuālo īpašumu, par to, kāda ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras ekosistēma, par reāliem jaunuzņēmumu pieredzes stāstiem. Tomēr studentu iesaiste varētu būt lielāka, it sevišķi, ja runa ir par darbošanos virtuālā vidē. Simboliski izsakoties, nevis sešas, bet sešdesmit komandas.

Es vienkāršošu, bet – ja mācību vielā ir runa par inovācijām, tad būtu tikai loģiski, ka tu ļoti koncentrētā veidā praksē pamēģinātu, ko tās nozīmē. Atkārtoju, virtuālā vidē šo modeli faktiski var mērogot, cik vajag. Ja runa ir par klātieni, tad – jā, komandu skaits nevarētu būt lielāks par divdesmit, tātad šāds modelis būtu īpaši motivētiem studentiem.

Īsti nesapratu, ka hakatoni būtu iekļaujami mācību procesā.

Anta Gailiša. Piemēram, dalība hakatonā būtu sasaistāma ar kādu no konkrētā studenta darba tēmām, un viņš par to saņem papildu ieskaišu punktus. Es vēl papildināšu Andra teikto par formātiem. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuriem tīkamāks ir klātienes modelis, citiem – virtuālais. Man šķiet, ka vismaz kādu laiku paliks hibrīda modelis. Tam ir viens ļoti vienkāršs, bet spēcīgs iemesls: tādus ekspertus, kādus varam dabūt virtuāli, mēs neatvedīsim uz Latviju. Turklāt runa ir ne tikai par Latvijas puses finansiālajiem izdevumiem, bet arī ekspertu laika patēriņu.

Vai, raugoties uz komandām, kuras piedalās hakatonos ilgākā periodā, var izlobīt kādus vispārinājumus, secinājumus?

Anta Gailiša. Tie, kuri ir spējīgi radīt idejas, ir vismaz maģistrantūras līmeni sasniegušie. Parādās dažas nianses virtuālajā modelī. Arī klātienes modeļos bija cilvēki, kuri piereģistrējās, bet neatnāca, tomēr virtuālajā modelī tādu, izskatās, ir vairāk. Ja hakatons notiek klātienē, dalībniekam, kuram nav savas komandas, ir vieglāk pievienoties kādai komandai. Virtuālajā modelī tas parasti neizdodas. Var novērot, ka ir cilvēki, kuri virtuālajā vidē "staigā" no viena hakatona uz otru, taču es to saku labā nozīmē, jo tas liecina par zināmu mērķtiecību. Tiesa, vienlaikus mēs arī sākam atpazīt tos, kuri viegli pamet savu ideju, ķeras pie nākamās, to arī pamet.

Ja jūs paturat prātā, ka man par visu šajā ekosistēmā notiekošo ir stipri attālināts priekšstats, vai jūs varat man paskaidrot, kā te viss "līmējas" kopā – ir hakatoni, ir biznesa iespēju festivāls "Icebreakers", un vēl ir biznesa inkubators?

Anta Gailiša. 2021. gadā tas tā gluži nenotika, bet, piemēram, 2020. gadā bija cilvēki, kuri startēja "Icebreakers" ar salīdzinoši ļoti zaļām idejām un pēc tam startēja pie mums, un pēc tam viņiem ir iespēja doties uz Latvijas Universitātes studentu biznesa inkubatoru. Lai šāda loģiska secība veidotos, svarīgi ir notikumus plānot laikus, bet pandēmija šajā ziņā radīja nedaudz problēmu. Šobrīd (saruna notika 2021. gada novembrī – red.) iespaids ir tāds, ka ar kovidu mums vēl kādu laiku būs jāsadzīvo, mēģināsim pielāgoties un atbilstoši plānot.