Observatorija atrodas gandrīz 2,5 kilometru augstumā, un astronomiem, lai līdz tai nonāktu, jāmēro stundām ilgs ceļš. Teleskopi ar šķidra materiāla spoguļiem ir būvēti arī iepriekš, taču šis ir prāvākais tāda tipa aparāts, kurš paredzēts tikai astronomiskiem novērojumiem. Ideja par iekārtu, kas nu zināma ar nosaukumu ILMT jeb International Liquid Mirror Telescope (Starptautiskais šķidrā spoguļa teleskops), izskanēja jau 90. gados. Līdz īstenošanai bija jāgaida ilgi. Svarīgākā detaļa – ietvars, kurā atrodas šķidrais materiāls, šajā gadījumā dzīvsudrabs, – nonāca Indijā vien 2012. gadā. Pēc tam bija problēmas ar dzīvsudraba sagādāšanu, un te savu lomu nospēlēja arī Covid-19 pandēmija, kas pamatīgi ietekmēja preču piegādi un loģistiku visā pasaulē. Ievilkās arī observatorijas ēkas būvniecība, bet nu projekts veiksmīgi noslēdzies un pirmie novērojumi veikti.
Kā tad strādā šķidrā spoguļa teleskopi? Cieta materiāla spoguļa vietā te burtiski tādā kā bļodā atrodas 50 litri dzīvsudraba – metāla, kas istabas temperatūrā ir šķidrs. Dzīvsudraba slānis atrodas virs ļoti plāna saspiesta gaisa slāņa (apmēram 10 mikronus plāna; cilvēka mats ir ap 70–100 mikronus diametrā). Gaisa slānis faktiski pilda gultņu lomu. Visa ietaise rotē ar noteiktu ātrumu, četru metru diametra spogulim veicot pilnu apgriezienu reizi astoņās sekundēs. Tas nepieciešams, lai gravitācijas un centrbēdzes spēka ietekmē dzīvusdrabs pieņemtu ieliektu, parabolisku formu – gluži kā kontaktlēcas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
