Pārbaudi sevi – vai spēj atšķirt mākslīgā intelekta radītas sejas no īstām

Tādas filmas kā 2004. gadā iznākusī animācija "Polārais ekspresis" dažiem skatītājiem lika justies nekomfortabli – tēlu sejas izskatījās gandrīz kā īstu cilvēku sejas, bet ne līdz galam. Kaut mākslīgi radītās sejas (vai roboti vispār) kļuva arvien cilvēciskāki un arvien vairāk atgādināja mūs pašus, tomēr allaž bija kāda detaļa, kas nodeva to mākslīgumu un tādējādi skatītājos raisīja diskomfortu vai pat riebumu.

Taču nu izrāvieni mākslīgā intelekta (MI) tehnoloģijās ļāvuši šos šķēršļus pārvarēt. Sintezētas sejas izskatās tikpat īstas kā dzīvu cilvēku sejas, ja ne pat "īstākas". Iespējams, zini par tādu vietni kā "ThisPersonDoesNotExist.com" (burtiski tulkojot – šis cilvēks neeksistē). Katru reizi atverot lapu, tā ģenerēs sejas attēlu. To vari darīt neierobežotu skaitu reižu, un neviena no sejām nav īsta cilvēka seja.

Laiks pārbaudīt sevi – kuras no attēlā redzamajām sejām ir īstu cilvēku fotogrāfijas, bet kuras radījis mākslīgais intelekts (palielinātu attēlu meklē, klikšķinot šeit)? Piefiksē atbildes uz lapiņas vai virtuālā piezīmju blociņā viedierīcē un lasi tālāk par to, ka mūsu smadzenes nemaz nav tik viegli apmuļķot. Atbildes meklē raksta beigās.

^{Attēls: Robin Kramer / The Conversation}

Šīs sejas rada MI algoritms, ko klasificē kā ģeneratīvo adversāro tīklu jeb GAN. Būtībā tie ir divi mākslīgo neironu tīkli – datormodeļi, kuru uzbūvē radītāji iedvesmojošies no bioloģisko neironu savienojumiem mūsu smadzenēs. Šie divi tīkli viens ar otru sacenšas. Viens ģenerē jaunus, ticamus attēlus (šajā gadījumā tās ir sejas), bet otrs mēģina atšķirt īstās sejas no sintezētajām. Un tā, ar atgriezeniskās saites palīdzību, ģenerators iemācās radīt aizvien ticamākus attēlus, līdz otrs tīkls vairs nespēj atšķirt īstās no mākslīgajām.

Izmantojot lielu reālu fotogrāfiju krājumu kā atskaites punktu un lielu daudzumu ģenerētu attēlu, sistēma iemācās radīt ticamus jaunu seju attēlus. Šis tad arī ir ģenerators, kas darbina augstāk minēto vietni un rada tajā redzamos attēlus.

Pētnieki atklājuši, ka arī cilvēkiem bieži vien ir grūtības atšķirt īstas sejas no sintezētām. Šī pētījuma dalībnieki pareizi sašķiroja vien 48,2% seju, kas ir nedaudz sliktāk par to, ja dalībnieki vienkārši būtu minējuši uz labu laimi. Kas īpaši būtiski, dalībnieki sintezētās sejas novērtēja kā tādas, kas vieš lielāku uzticību nekā īstu cilvēku sejas.

Citā pētījumā atklāts, ka mākslīgi radītas sejas dalībnieki novērtē kā "īstākas" nekā dzīvu cilvēku portretus. Iespējams, tas tāpēc, ka šīs viltotās sejas bieži nedaudz vairāk izskatās kā "vidējā cilvēka" seja, turpretī īstu cilvēku sejām mēdz būt kādas izteiktākas raksturiezīmes. Ģenerators iemācījies vislabāk radīt "vidējā cilvēka" seju, jo šādi var vieglāk apmācības procesā apmānīt neironu tīklu, kam jāatšķir īsto cilvēku portreti no sintezētajām bildēm.

Nesen veiktā pētījumā Austrālijā pētnieki "raka" vēl dziļāk, lūkojot izzināt, vai spējam atšķirt īstas no sintezētām sejām. Pirmajā tiešsaistes eksperimentā dalībniekiem atkal nevedās pārāk labi, un mākslīgi radītās sejas tika uztvertas kā "īstākas" par reālu cilvēku sejām.

Taču otrajā eksperimentā cita dalībnieku grupa tika aicināta ierasties klātienē laboratorijā. Šoreiz eksperimenta laikā ar elektroencefalogrāfijas iekārtu fiksēta dalībnieku smadzeņu elektriskā aktivitāte uzdevuma laikā. Pētnieki tad dalībniekiem ātrā secībā vienu pēc otra rādīja attēlus, turklāt ik pa laikam bija jānospiež poga, kad aplītis ekrāna centrā mainīja krāsu no baltas uz sarkanu. Tas darīts ar nolūku, lai dalībnieki visu laiku uzmanību koncentrētu uz ekrāna vidu, kur tika attēlotas sejas.

Elektroencefalogrammas (EEG) rezultāti uzrādīja, ka smadzeņu aktivitāte atšķīrās atkarībā no tā, vai cilvēkam tiek attēlota sintezēta vai reāla seja, turklāt smadzenes uz atšķirībām noreaģēja ļoti ātri – 170 milisekundēs pēc tam, kad attēls parādījies.

Šo elektriskā signāla komponentu zinātnieki dēvē par N170, un tas ir jutīgs pret izmaiņām sejas pantos. Tātad viens izskaidrojums varētu būt, ka mūsu smadzenes uztver tikko jaušamās īstu un neīstu seju atšķirības, piemēram, acu savstarpējā atstatuma un atstatuma no mutes un deguna dēļ.
Šie rezultāti liecina, ka ir atšķirība starp to, ko "zina" mūsu smadzenes un kā mēs paši uzvedamies. No vienas puses dalībnieki nespēja droši atšķirt īstās sejas no mākslīgajām, no otras puses – smadzenes fiksēja atšķirību, kā par to liecināja smadzeņu elektriskā aktivitāte.

Kaut tas varētu šķist gaužām dīvaini, ka mūsu smadzenēm ir piekļuve informācijai, kas ir ārpus mūsu apzināto kognitīvo procesu loka, tam ir daudz piemēru psiholoģijā. Piemēram, ir daļa cilvēku, kuriem ir redzes zudums noteiktā sektorā (aizveriet vienu aci – apmēram tāds ir efekts). Taču pētījumos atklāts, ka šie cilvēki spēj reaģēt uz objektiem, kas novietoti "aklajā zonā", kaut paī sakās tur neko neredzam.

Pētījumi arī liecina, ka mūsu uzmanību piesaista kailu cilvēku attēli pat tad, ja mēs apzināti tiem uzmanību nepievēršam. Ir arī dzirdēts par reklāmu, kas mērķēta uz zemapziņu (stereotipisks ir piemērs par 25. kadru videomateriālos), taču šim efektam gan nav gūti eksperimentāli pierādījumi, ka šāda reklāma strādātu.

Taču atpakaļ pie sintētiskajām sejām. Tās tagad ir tik viegli radīt, un tās ir tikpat pārliecinošas kā reālu cilvēku portreti, tāpēc mums būtu jāuzmanās no viltus profiliem un viltus ziņām tiešsaistē. Šie izrāvieni MI tehnoloģijās tuvā nākotnē radīs lielus izaicinājumus, tāpēc jādomā par risinājumiem, kā šos riskus mazināt. Iespejams, tam noderēs jau mūsu smadzenēm piemītošā spēja noteikt atšķirību starp īstām un mākslīgām sejām.

Atbildes (R – reāla seja; S – sintezēta seja):

1. rinda: R S S R S R
2. rinda: S R R S R R
3. rinda: R S R R R S

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".