Ja visi cilvēki pazustu, kā gada laikā izmainītos Zeme?  (3)

Vai esat kādreiz iedomājušies, kāda izskatītos pasaule, ja visi cilvēki pēkšņi pazustu no Zemes virsas? Kas notiktu ar visām mūsu lietām? Ar mājām, skolām, apkaimēm, pilsētām? Kas pabarotu suni? Kas pļautu mauriņu? Kaut šī ir populāra tēma kinofilmās, seriālos un grāmatās, tāpat ir savāda sajūta domāt par tādu lietu kā cilvēces gals. Tomēr man kā pilsētplānošanas profesoram – cilvēkam, kas palīdz pilsētu vadībai izplānot, kā izskatīsies dažādas apkaimes pilsētā – reizēm ir pienākums domāt par šādiem scenārijiem.

Ja cilvēki pazustu no šīs pasaules, bet tu gan varētu atgriezties pēc gada un pieredzēt, kas noticis, pirmā lieta nebūtu saredzama ar acīm. Pirmos iespaidus tu uztvertu ar dzirdi.

Pasaule būtu ļoti klusa, un tu beidzot apjaustu, cik trokšņaini patiesībā ir cilvēki. Mūsu ēkas ir trokšņainas, mūsu automašīnas ir trokšņainas. Arī debesis mums virs galvas ir trokšņainas. Tā visa vairs nebūtu.

Tu pamanītu, ka izmainījušies laikapstākļi. Gadu pēc cilvēku pazušanas debesis būtu zilākas, gaiss tīrāks. Vējš un lietus Zemes virsu notīrītu, viss smogs un putekļi, ko izraisa cilvēku rosīšanās, pazustu.

Iedomājies to pirmo gadu, ko tavs miteklis pavadītu neviena netraucēts.

Ieej iekšā pa durvīm un labāk ceri, ka tev neslāpst, jo ūdens no krāna netecētu. Ūdens apgādes sistēmām nepieciešams spiediens. Ja nebūs neviena, kas darbinās iekārtas sūkņu stacijās, tad nebūs arī ūdens.

Tomēr ūdens, kas bija caurulēs brīdī, kad cilvēki pazuda, tur paliktu. Arī līdz pirmajai ziemai. Stāvošais ūdens caurulēs sasaltu un izplestos, un pārplēstu caurules.

Nebūtu arī elektrības. Elektrospēkstacijas nedarbotos, jo neviens tās neuzraudzītu un nenodrošinātu ar nepieciešamo degvielu enerģijas ražošanai. Tava māja būtu tumsā – nekādu gaismu, nekādu TV pārraižu, telefonu vai datoru.

Mājā viss arī būtu pamatīgi putekļains. Gaisā putekļi ir visu laiku, taču mēs tos nepamanām – gaisa kondicionieri, siltumsūkņi un ventilatori "maisa" gaisu. Arī tu, kad pārvietojies no istabas uz istabu, liec putekļiem gaisā kustēties. Kolīdz nav ne kondicionieru, ne cilvēku, kas staigā, putekļi nosēstos uz visām virsmām.

Zāle pagalmā turpinātu augt tik ilgi, līdz kļūtu pārāk gara un noliektos, vairs nespējot stiepties uz augšu. Parādītos nezāles – tās būtu visur. Pagalmā saknes arī ielaistu daudz tādu augu, kurus tu nekad iepriekš tur nebūtu redzējis. Katru reizi, kad kāda sēkla iesētos mauriņā un parādītos jauns dzinums, nebūtu neviena, kas to izrautu vai nopļautu.

Tu pamanītu arī, ka apkārt zum daudz vairāk kukaiņu. Neaizmirsti, ka cilvēki dara visu iespējamo, lai atbrīvotos no kukaiņiem. Tie smidzina līdzekļus pret kukaiņiem gan gaisā, gan uz zemes. Cilvēki izposta kukaiņu dzīvotnes, liek tīklus priekšā logiem. Ja tas nenostrādā, tie kukaiņus vienkārši nosit. Bez cilvēkiem kukaiņi atgrieztos un atkal dzīvotu bez traucēkļiem.

Apkaimē, kurā reiz dzīvoja cilvēki, nu valdītu dažādi kustoņi. Vispirms ierastos mazākie – peles, lapsas, bebri un citi. Lielie dzīvnieki nāktu pēc tam – stirnas, brieži, aļņi, arī pa kādam lācim. Varbūt ne pašā pirmajā gadā, bet ar laiku.

Bez elektriskā apgaismojuma apkaimē atgrieztos dabiskais dzīves ritms. Vienīgā gaisma būtu no Saules, Mēness un zvaigznēm. Nakts dzīvnieki justos labi, ka atkal tikuši pie patiesi tumšām nakts debesīm.

Tiesa, notiktu arī ugunsgrēki. Zibens laiku pa laikam iespertu kokā vai laukā, aizdedzinot krūmājus. Vai arī iespertu ēkās. Bez cilvēkiem, kas uguni apdzēstu, liesmas izplestos daudz tālāk, pirms apslāptu.

Gada laikā viss, kas būvēts no betona vai līdzīga materiāla – ceļi, šosejas, tilti un ēkas – pārāk nemainītos un izskatītos apmēram tāpat.

Taču, ja mēs atgrieztos pēc desmit gadiem, šajās struktūrās būtu parādījušās plaisas, un caur tām sprauktos ārā augi. Zeme nemitīgi kustas, un šī kustība rada spiedienu, kas savukārt rada plaisas. Ar laiku ceļi saplaisātu tik daudz, ka atgādinātu saplīsuša stikla lauskas. Caur spraugām augtu pat koki.

Tiltu metāla balsti lēnām rūsētu. Sijas un skrūves, kas to visu satur kopā, arī sarūsētu. Tomēr milzīgie betona tilti, kā arī betona šosejas saglabātos vairākus gadsimtus.

Aizsargdambji ap upēm un citām ūdenstilpēm, kā arī dambji, kas veido mākslīgas ūdenskrātuves, ar laiku erodētu. Zemnieku saimniecību iekoptās teritorijas pārņemtu daba, un mūsu izlolotie kultūraugi pamazām pazustu. Ar laiku vairs nebūtu tik daudz kartupeļu, tomātu, kukurūzas.

Zemnieku saimniecībās mītošie dzīvnieki kļūtu par vieglu upuri lāčiem, vilkiem un citiem plēsējiem. Kaķi kļūtu par mežoņiem – daudzus gan nomedītu lielāki plēsēji. Neizdzīvotu arī vairums piejaucēto suņu.

Pēc tūkstoš gadiem pasaule, kādu mēs šobrīd pazīstam, vēl aizvien būtu aptuveni sazīmējama. Dažas lietas saglabātos – atkarībā no materiāla, no kāda tās būvētas, kā arī no klimata, ģeogrāfiskās vietas un vienkārši veiksmes. Pa kādai dzīvojamajai ēkai tur un šur, pa kādam kinoteātrim vai brūkošam lielveikalam citur.

Tie visi stāvētu kā zudušas civilizācijas pieminekļi. Romas impērija sabruka pirms vairāk nekā 1500 gadiem, taču dažas liecības par to saglabājušās līdz mūsdienām.

Cilvēku pēkšņa pazušana no Zemes arī šo to atklātu par to, kā esam pret savu planētu izturējušies. Šāds notikums parādītu, ka mūsu radītā pasaule bez cilvēkiem nevar eksistēt, bet vienlaikus arī – mēs nevarēsim izdzīvot, ja par savu planētu nerūpēsimies. Lai civilizācija darbotos – gluži kā jebkas cits –, ir nepieciešamas nepārtrauktas rūpes.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Aiovas Štata universitātes (Iowa State University) asociētais profesors Karltons Basmeidžins (Carlton Basmajian).