Aizvadītais jūlijs bija karstākais mēnesis līdzšinējo novērojumu vēsturē. Un ir gana liela varbūtība, ka arī viss gads kārtējo reizi pārspēs iepriekšējā rekordus. Planēta strauji sasilst, un tas ir fakts, par ko zinātnieku vidū domstarpību jau sen vairs nav, lai kā dažiem to negribētos dzirdēt – dati nemelo. Cik daudz mūsu planētas sistēmā ir "liekās" enerģijas, kas turpina veicināt sasilšanu? Izrādās, to var izteikt arī šim kontekstam visai neierastās mērvienībās – atombumbās, par pamatu ņemot Hirosimas bombardēšanā izmantoto bumbu ar aptuveni 15 kilotonnu jaudu.
NASA un ASV Nacionālajai Okeānu un atmosfēras pārvaldei (NOAA) ir vērienīgs klimata datu arhīvs. Kopš 19. gadsimtā sākti pirmie precīzie un sistemātiskie temperatūras mērījumi, varam ļoti labi izsekot pasaules vidējās temperatūras dinamikai. Protams, jo tuvāk mūsdienām, jo visaptverošāki un precīzāki būs dati no daudz dažādām pasaules vietām.
NASA arhīvā ir dati par 1716 mēnešiem, un 2023. gada jūlijs ar atrāvienu bijis viskarstākais no visiem. "Tas nebija karstāks par iepriekšējiem jūlijiem. Tas bija viskarstākais mēnesis, par kuru mums ir dati, un tie mums ir, sākot no 1880. gada," izdevumam "Discover Magazine" klāsta NASA Godārda Kosmosa pētniecības institūta vadītājs Gevins Šmits. Arī NOAA rīcībā ir iespaidīgs arhīvs par temperatūru dažādās pasaules vietās, un šajā arhīvā pirmie ieraksti ir pat no 1849. gada. NOAA analīzi veica neatkarīgi no NASA, un secinājumi ir tādi paši – šis jūlijs bijis viskarstākais vēsturē, kā arī 533. mēnesis pēc kārtas, kurā temperatūra nomināli pārsniedz 20. gadsimta vidējo temperatūru attiecīgajā mēnesī.
Tāpat šis jūlijs bija ceturtais mēnesis pēc kārtas, kad okeāna virsmas temperatūra pārsniedza līdzšinējos rekordus. Tam palīdz cikliskā dabas parādība "El Ninjo", un tiek lēsts, ka šie apstākļi ar 95% varbūtību ziemeļu puslodē turpināsies arī visu ziemu.
Viens no ekspertiem, kas cenšas veicināt sabiedrībā izpratni par notiekošo klimata krīzi, ir bijušais Godārda Kosmosa pētniecības institūta šefs Džeimss Hansens. Šobrīd viņš vada klimata pētniecības centru Kolumbijas Universitātē. Savulaik, uzstājoties "TED" konferencē, Hansens salīdzināja siltumnīcefekta gāzu emisijas kā segu Zemei. Jo vairāk segu "uzkraujam" sev virsū gultā, jo mazāk siltumu atdodam istabai. Līdzīgi ar ogļskābo gāzi – jo vairāk tās ir mūsu atmosfērā, jo mazāk no Saules saņemtā enerģija nonāk atpakaļ kosmosā. Šāds enerģijas pagaidu disbalanss turpinās, kamēr Zeme sasilusi pietiekami daudz, lai atkal starotu kosmosā atpakaļ tikpat daudz enerģijas, cik absorbē.
Jāpiemin, ka Hansena runa notika 2012. gadā, un šobrīd situācija ir vēl sliktāka. Taču toreiz speciālists minēja, ka šī enerģijas plūsmas starpība ir apmēram 0,6 vati uz vienu kvadrātmetru. Nešķiet daudz, taču, ja pareizinām to ar Zemes virsmas laukumu… Nesen Pasaules Meteoroloģijas organizācija publiskojusi atjauninātas aplēses, kas liecina – laika posmā no 2006. līdz 2020. gadam šī sasilšana bija jau 0,75 vati uz kvadrātmetru, turklāt gandrīz 90% no liekās siltumenerģijas absorbēja okeāni. Sekas būs vērienīgas.
Jau šobrīd, kad dienvidu puslodē ir ziema, ūdeņos ap Antarktīdu ledus sega veidojas daudz lēnāk nekā tas bijis senāk. Šajā sezonā iztrūkstošās ledus platības, salīdzinot ar normu, ir gandrīz Grenlandes izmērā. Tie ir 2,2 miljoni kvadrātkilometru.
Jo mazāk ledus, jo straujāk okeāns sasilst – tumši ūdeņi absorbē daudz vairāk no Saules saņemtās enerģijas, kuru ledus atstarotu atpakaļ. Ieskicējot nepatīkamākos scenārijus, ledāju kušanai turpinoties, globāli ūdens līmenis okeānā līdz šī gadsimta beigām varētu pacelties par metru.
Bet nu atgriežamies pie atombumbām. Hansens tolaik salīdzināja: "Enerģija, kas uzkrājas Zemes klimata sistēmā, ir ekvivalenta 400 000 virs Hirosimas savulaik nomesto bumbu detonācijai katru dienu. Un tā 365 dienas gadā."
Desmit gadus pēc Hansena runas publicēti pētījumi liecina, ka laika posmā no 2005. gada līdz 2019. gada vidum šis disbalanss dubultojās.
Varbūt skan bezcerīgi, tomēr Hansens un citi klimata aktīvisti saglabā cīņassparu. Nesen paustā paziņojumā viņš uzsvēris, ka problēma nav neatrisināma – ir iespējams atgūt līdzsvaru. Viņš gan pieļauj, ka izlēmīgāka rīcība šī mērķa sasniegšanā varētu sekot vien tad, kad vairumam cilvēku dzīves apstākļi uz Zemes būs kļuvuši patiesi neciešami.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
