Pirms aptuveni nedēļas NASA paziņoja, ka fiziķa un astronoma Jūdžīna Ņūmena Pārkera vārdā nosauktā Saules izpētes zonde "pieskārusies Saulei" – pirmo reizi cilvēces vēsturē. Taču – ko tas īsti nozīmē? Ne gluži to, ko varētu nodomāt, pirmo reizi izdzirdot šo frāzi – tā neielidoja spožajā "bumbā", kuru visskaidrāk varam saskatīt saullēktos un saulrietos.
Saulei nav cietas, noteikti definējamas virsmas kā, piemēram, Zemei vai Marsam – tā ir milzīga plazmas bumba, ko satur kopā pašas Saules gravitācija. Saule sastāv no kodola, starojuma pārneses jeb radiācijas zonas, konvektīvās zonas, fotosfēras, temperatūras minimuma zonas, hromosfēras un Saules vainaga jeb koronas. Tieši fotosfēra ir tā daļa, kuru vērotājs no Zemes varētu uzskatīt par Saules "robežu" – tā ir Saules redzamā virsma. Taču šī ne tuvu nav tā daļa, kurai šā gada 28. aprīlī pietuvojās un "pieskārās" Pārkera zonde.
Pārkera zonde savā astotajā orbītā ap Sauli tiešām pielidoja tai tuvāk nekā jebkurš cits cilvēka radīts lidaparāts to iespējis – 8,5 miljonu kilometru attālumā no Saules virsmas. Iepriekš rekordists bija zonde "Helios 2", kas 1976. gadā Saules virsmai pietuvojās nepilnu 43 miljonu kilometru attālumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
