Covid-19 nav vēsturē pirmā pandēmija un visdrīzāk nebūs arī pēdējā, tādēļ ir svarīgi noskaidrot pandēmiju vēsturiskos aspektus. Par to Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) 28. un 29. aprīlī rīkotajā starptautiskajā konferencē "Ietekme, inovācijas un plānošana" stāstīs RSU Anatomijas muzeja vadītāja docente Ieva Lībiete, kura norāda: "Skaidrs ir viens – vēsturē epidēmijas un pandēmijas nekad nav beigušās pēkšņi, un tas vienmēr ir bijis ne vien bioloģisks un medicīnisks, bet arī sociāls un politisks lēmums."
Kādēļ tēma, par kuru stāstīsi konferencē, ir sabiedrībai svarīga?
Konferencē atskatīšos medicīnas vēsturē un mēģināšu tajā rast atbildi uz šodien aktuālu jautājumu – kā īsti beidzas pandēmijas? Kā cilvēki nolemj, ka epidēmija kādā noteiktā vietā ir beigusies un var atgriezties pie normālas dzīves. Tā ir maz pētīta tēma medicīnas vēsturē, jo lielākoties pētniekiem ir interesējis, kā epidēmijas sākās, kā tās izplatījās līdz pandēmiju mērogam un kā sabiedrība uz to reaģēja. Ļoti maz pētnieku ir iedziļinājušies noslēguma jautājumos. Lielā mērā tas arī ir saistīts ar vēstures avotu trūkumu, jo cilvēki epidēmiju norieta posmā vienkārši pārstāja par to rakstīt.
Kādas, atskatoties vēsturē, bija postošākās pandēmijas?
Tradicionāli par postošāko ir pieņemts uzskatīt 14. gadsimta mēra pandēmiju, kas plašāk pazīstama ar gotisko nosaukumu "melnā nāve". Tiek lēsts, ka šajā pandēmijā, kas ilga no 1346. līdz 1353. gadam, varētu būt bojā gājuši vidēji no 30 līdz 60 procentiem visu Eiropas iedzīvotāju. Daži vēsturnieki uzskata, ka šī pandēmija ir veicinājusi feodālisma sabrukumu un pat kaut kādā ziņā rosinājusi renesansi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
