Iepriekš "The Lancet" publiskotais pētījums pēc sava dizaina bija novērojums, turklāt kritiķi jau izgaismojuši dažas nepilnības metodoloģijā, kas varētu būt ietekmējušas secinājumus, tāpēc publikācija pārskatīta. Trīs no četriem publikācijas autoriem lūguši to atsaukt. Taču šoreiz Minesotas universitātes pētnieku komanda ķērās vērsim pie ragiem pavisam nopietni – randomizēts, kontrolēts un dubultakls pētījuma dizains epidemioloģijā tiek uzskatīts par "zelta standartu" un, ja pētījums metodoloģiski labi izstrādāts, šādi dati jau ļauj drošticami spriest par cēloņsakarībām.
Akadēmiskajā izdevumā "The New England Journal of Medicine" publiskotā pētījumā iesaistīts 821 subjekts. Visi dalībnieki bija veseli ASV un Kanādas iedzīvotāji, un visiem bija apstiprināta saskarsme ar kādu Covid-19 inficēto.
Subjekti sadalīti divās grupās pēc nejaušības principa (randomizēts jeb nejaušināts pētījums) – viena saņēma relatīvi lielu devu hidroksihlorohīna četru dienu laikā no brīža, kad notikusi saskarsme ar inficēto personu, bet otra puse bija placebo kontroles grupa, kas saņēma pēc izskata līdzīgas tabletes, taču bez aktīvās vielas.
Tā kā pētījums bija arī dubultakls, ne tikai paši pacienti nezināja, vai saņem hidroksihlorohīnu vai tabletes bez aktīvās vielas, to eksperimenta laikā nezināja arī pētījuma autori. Labi izstrādātos klīniskajos pētījumos šī ir standarta prakse, lai izslēgtu risku, piemēram, zinātniekam pat neapzināti ar savu uzvedību pētījuma dalībniekam likt noprast, vai viņš saņem tableti ar aktīvo vielu vai placebo, kā arī palīdz izslēgt subjektivitāti, interpretējot rezultātus. Šajā pētījumā tikai farmaceiti zināja, kurš dalībnieks saņem hidroksihlorohīnu, kurš – placebo, bet pētījuma autori redzēja vien datus.
Turpmākās divas nedēļas tika monitorēts šo cilvēku veselības stāvoklis, un pēc divām nedēļām uzdots jautājums – kurš tad galu galā no saskarsmē ar Covid-19 slimnieku nonākušajiem cilvēkiem pats inficējās. Atbilde – kopumā tādi bija 107. 49 no tiem grupā, kas saņēma hidroksihlorohīnu, bet 58 grupā, kas saņēma tabletes bez aktīvās vielas. Atšķirība tātad 11,83 procenti pret 14,25 procentiem, kas statistiski šajā gadījumā nav nozīmīga. Atšķirība starp abām grupām ir 2,42 procenti, kas, ņemot vērā izlases apjomu, nav būtiska un tikpat labi var būt izskaidrojama ar sagadīšanos.
"Rezultāti bija "nulle", proti, (hidroksihlorohīnam) nav iedarbības (pret Covid-19). Nav statistiski nozīmīgas atšķirības starp saslimušo skaitu grupā, kas saņēma hidroksihlorohīnu, un grupā, kas zāles nesaņēma. Tā, protams, ir vilšanās, bet nebija pārsteigums," secina pētījuma vadošais autors un infektologs Deivids Buvārs.
Jāatgādina, ka hlorohīnu un hidroksihlorohīnu lieto pret malāriju, tā efektivitāte ir apstiprināta arī pret dažām autoimūnām saslimšanām (sarkano vilkēdi, reimatoīdo artrītu), taču nebija pierādījumu par tā iedarbību pret Covid-19. Dažos neliela mēroga pētījumos bija pozitīvas indikācijas par hidroksihlorohīna iedarbību pret Covid-19 izraisītāju SARS-CoV-2 mēģenē, taču tas nenozīmē, ka iedarbība būs novērojama arī cilvēka organismā. Viens no grēkāžiem tajā, ka hidroksihlorohīns no sen lietotām malārijas zālēm pēkšņi kļuva par "brīnumzālēm" pret Covid-19, ir pretrunīgi vērtēts franču zinātnieks Didjē Rauls (attēlā apakšā). Tieši viņa un kolēģu veiktā pētījumā ar vien 24 dalībniekiem (turklāt šis nebija kontrolēts pētījums, bet drīzāk novērojums) Rauls vedinājis domāt par hidroksihlorohīna lietderību pret Covid-19, kaut bez drošticamiem pierādījumiem. Visplašākais rupors šī medikamenta slavēšanā bija ASV prezidents Donalds Tramps, kurš apgalvoja, ka arī pats preventīvi lietojis hidroksihlorohīnu.
Tikmēr ASV Pārtikas un zāļu administrācija brīdina par iespējamām blaknēm (īpaši gadījumos, ja pacients ir vecs vai slimība norit ļoti smagā formā), un neiesaka hidroksihlorohīnu lietot "uz savu galvu", bet tikai slimnīcās vai strikti uzraudzītos klīniskos pētījumos. Taču, tā kā šis medikaments ir gan lēts, gan viegli pieejams, pieprasījums pēc tā šopavasar "uzšāvās debesīs". Nedēļā, kad Tramps paziņoja ka pats lieto hidroksihlorohīnu, izrakstīto hlorohīna un hidroksihlorohīna recepšu daudzums pieauga par gandrīz 2000 procentiem salīdzinājumā ar šo pašu laika posmu pērn.